Politiķi spēj gan vairot naidu un ļaunumu starp cilvēkiem, gan samierināt esošos ienaidniekus vai rast izlīgumu agrāko pretinieku starpā.
Politiķi spēj gan vairot naidu un ļaunumu starp cilvēkiem, gan samierināt esošos ienaidniekus vai rast izlīgumu agrāko pretinieku starpā.
Tiesa, nereti šajā norisē iesaistās arī dabas (vai Dieva) spēki, kā tas noticis ar postošo zemestrīci Kašmirā. Nelielā augstkalnu novada dēļ jau izraisījušies vairāki nopietni kari starp Pakistānu un Indiju, jo gan musulmaņi, gan hinduisti uzskata, ka viņiem vienīgajiem tiesības tur dzīvot. Laikam taču ļaunums un naids bija sasniedzis tādu pakāpi, ka zemestrīces posts kļuvis gandrīz par sodu — lai galu galā ļaudis attaptos un sāktu domāt ar loģiska saprāta palīdzību. Jā, tagad pierobežā, kur kopš senlaikiem juku jukām dzīvo hindusu un islamticīgo kopienas, tagad glābēju komandās darbojas kopā abu karojošo pušu dalībnieki (cik vispār tas iespējams daudzo mīnu lauku dēļ).
Faktā, ka ASV piekrasti pieaugošā traģismā posta dabas stihijas, daudzi komentētāji saskata sodu par amerikāņu atteikšanos pievienoties Kioto protokolam, kas paredz pasākumus globālās sasilšanas mazināšanai. Savukārt Brazīlijā nekad agrāk neparedzēts sausums posta planētas zaļās plaušas — lietus mežus, ko parasti saucam par džungļiem. Un atkal rodas vēlme piesaukt Augstāko spēku lomu, lai pārtrauktu neapdomīgo Amazones mūžamežu apsaimniekošanas praksi.
Der salīdzināt
Bagdādē sācies tiesas process pret Sadāmu Huseinu, bijušo Irākas diktatoru. Pirmā apsūdzība ir par 23 gadus seniem notikumiem, kad Huseins, vēlēdamies izrēķināties ar saviem pretiniekiem šiītiem, personīgi lika nošaut 148 cilvēkus, bet daudzi simti tika pakļauti spīdzināšanai. Nogalināt bez tiesas un izmeklēšanas — tas patiešām ir noziegums, ar kuru pietiek, lai Huseinam pēc Irākas likumiem piespriestu nāves sodu. Bet Huseinam noziegumu saraksts ir daudz garāks!
Un tagad salīdzinājumam pavisam svaigi notikumi Naļčikā. Šī prāvā kūrortu pilsēta ir Ziemeļkaukāza republikas Kabardas – Balkārijas galvaspilsēta, kurā dzīvo visai raibs etniskais kokteilis. Gan kabardieši, gan balkāri pārsvarā ir musulmaņi, kuri daudz cietuši no Krievijas virskundzības, visvairāk Staļina laikā. Saprotama lieta, ka abas pamattautas simpatizē čečenu cīņai par neatkarību, tāpēc pēdējos gados aktivizējušās visai radikālas organizācijas un grupas. Savukārt promaskaviskās varas iestādes nolēma slēgt daudzas mošejas, ierobežot ticības brīvību. Vēl jāpiebilst, ka viss Ziemeļlaukāzs atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, kur valda korupcija un ēnu ekonomika.
Šādā situācijā jaunatnē briedis protesta gars, kas pāraudzis vēlmē gāzt promaskavisko režīmu un pasludināt savas dzimtenes neatkarību. Un čečenu kaujinieki šajā ziņā ir teicami skolotāji kaujas operāciju sagatavošanā. Notikumi Naļčikā nav negaidīti, jau visu šo gadu tikuši medīti netīkami miliči, prokurori un citi varasvīri. Šoreiz ar čečenu palīdzību izplānotā akcija cieta neveiksmi, jo pārāk lieli bija Maskavas sūtītie spēki. Bet — tas tikai sākums.
Publicētie skaitļi par kritušajiem nav ticami. Varam lēst, ka kritušo nemiernieku un varas pārstāvju skaits aptuveni vienāds. Bet šobrīd padomāsim par vienu faktu: Putins personīgi televīzijas kameru priekšā deva specvienībām rīkojumu “iznīcināt visus bandītus”. Tas arī tika pildīts, jo desmitiem jaunekļu, kuri padevās ar paceltām rokām, nošāva uz vietas ar lodi pakausī. Tāds savdabīgs miesnieku darbiņš. Nav cilvēka, nav problēmu. Vai patiešām nav? Huseina tiesāšana pierāda, ka problēmas ir gan.
Un tagad jautājums: kurš tribunāls tiesās Putinu par tik zvēriskas pavēles došanu? Un nav taču noslēpums, ka arī Beslanas bērnus Putins upurēja tāpēc, lai varētu iznīcināt desmitus par bandītiem kļuvušos kaujiniekus. Arī par teātra “Nord–Ost” traģēdiju uzpeld aizvien jauni fakti, kas liecina par Federālā drošības dienesta apzinātu riskēšanu ar gūstekņu dzīvībām. Kas un kad tiesās šos vaininiekus?
Kā atgūt varenību?
Ikviena lielvara sapņo par savas valsts militārās varenības kāpināšanu līdz līmenim, kad visi sāk baidīties. Nesen Krievijā pārapbedīja balto ģenerāli Deņikinu, kurš vēl pēc Otrā pasaules kara bija baidījies, ka staļiniskais režīms novedīs impēriju līdz sabrukumam, un tad Krievija zaudēs gan Baltijas valstis, gan Besarābiju. Piebildīsim, ka tāpēc jau 1919. gadā latviešu streļķi pie Kromiem tik nikni cīnījās pret baltgavardu divīzijām, ka viņu komandieris Deņikins pat domās nepieļāva iespēju Latvijai dot neatkarību.
Šis Deņikina gars aizvien nosaka Kremļa politiku, un šoreiz lielāko rūpi Krievijai sagādā dumpīgais Ziemeļkaukāzs. Ne pēdu atpakaļ — tāds moto valda pussabrukušās impērijas atpalikušajā daļā. Ja tik rastos iespēja, tad nekavējoties sev pievienotu gan Abhāziju un Dienvidosetiju, gan jebkuru no kaimiņvalstīm.
Visai smagi krievu militāristiem apzināties, ka vairs nepastāv Varšavas līguma militārais bloks. Šādas nostalģiskas noskaņas novedušas pie idejas par Šanhajas bloka nostiprināšanu un paplašināšanu. Galvenās noteicējas Šanhajas blokā ir Krievija un Ķīna, pagaidām piesaistītas arī Kazahstāna un Kirgizstāna, cerības arī uz Uzbekistānu. Kremlis aktivizē pūliņus, lai savā interešu lokā ietvertu arī Indiju, kaut šajā gadījumā cerību visai maz.
Laikmeta untums ir tāds, ka Maskava vairs nevar Ameriku pasludināt par ienaidnieku numur viens. Ja Putinam vairs nebūs draugos Bušs, tad nebūs iespējams genocīdu pret Ziemeļkaukāza tautām pasludināt par cīņu pret starptautisko terorismu.
Aizdomas par slepenu vienošanos
Atceramies, ka nesen Ņujorkā ANO Ģenerālās asamblejas laikā tikās gandrīz visu pasaules valstu līderi. Prese rakstīja par Vīķes-Freibergas tikšanas ar Putinu. Bet ne jau visas tikšanās tika publiski afišētas. Mēs varam vērtēt tikai to, ka Krievija gandrīz pārtaukusi uzbrukumus Baltijas valstīm. Arī citos strīdīgos jautājumos Kremļa pozīcija kļuvusi elastīgāka.
Šajā sakarā nāk atmiņā Ribentropa – Molotova pakts ar slepenajiem protokoliem. Ņemot vērā mūsdienu globālos mezglojumus, varam secināt, ka Ņujorkā starp dažām lielvarām noslēgts formā līdzīgs un ļoti slepens pakts, kas nosaka striktu interešu nodalījumu uz pasaules politiskās kartes. Vārdu sakot, Krievija netraucēs amerikāņiem, un amerikāņi pievērs acis uz notiekošo Ziemeļkaukāzā. Apmēram tā.
Latvijai šoreiz šāds pakts nāk par labu, jo līdz ar dalību NATO atrodamies amerikāņu interešu zonā, un tas nozīmē, ka Maskavai jāsāk piebremzēt sava retorika pret mums. Un varam cerēt, ka tuvākā gada laikā tiks noslēgts arī robežlīgums.
Šāds pakts šobrīd arī Krievijai pašai ļauj izvairīties no lielām nepatikšanām ar slepeno kodu nonākšanu NATO rokās, ko ieguva lietuvieši pēc krievu lidmašīnas avārijas pie Kauņas. Lai pārkodētu lokatoru elektroniku visai kara aviācijai, tas izmaksātu miljardus, un Maskava var cerēt tikai uz to, ka NATO džentlmeniski apsās nekad iegūto informāciju neizmantot. Jo nav taču nekādu kara draudu starp NATO un Krieviju.
Vēl gribas piebilst dažus vārdus par Vīķes-Freibergas iespējamo kandidēšanu uz ANO ģenerālsekretāres amatu. Nav dūmu bez uguns, bet man gribas šaubīties par šādu iespēju. Toties ANO pakļautībā strādā daudzas ietekmīgas komitejas, un visai iespējams, ka mūsu prezidente pēc 2007. gada var kļūt par kādas ANO struktūras vadītāju. Ja Vīķe-Freiberga vadītu komiteju, kas pārzina mazākumtautību un cilvēktiesību jautājumus, tad varam sagaidīt, ka līdzās cilvēktiesībām netiks aizmirstas arī nāciju un etnisko grupu tiesības.
