Putnu čivināšanu rītos nemainītu pret lielpilsētas drūzmu.
Putnu čivināšanu rītos nemainītu pret lielpilsētas drūzmu
Jau pamatskolas laikā, aizpildot dažādus psiholoģiskus testus žurnālos, grundzāliete Inga Ruka apjautusi to, cik interesanti ir iepazīt un izzināt sevi, tādēļ pēc apgūtās pedagoga profesijas nolēmusi iegūt arī psihologa izglītību.
Pašlaik Inga ir psiholoģe trijās Valkas rajona skolās, bet ir doma par darbības sfēras paplašināšanu, lai varētu sniegt palīdzību arī pieaugušajiem.
“Kā nolēmu kļūt par psiholoģi? Lēnām uz to esmu gājusi ilgu laiku. Esmu bijusi skolotāja, vadoša darbiniece, bet tieši cilvēku būtība man ir vistuvākā. Neizsakāms prieks, ja varu likt cilvēkam apjaust, cik daudz resursu ir viņā un ko var panākt, liekot tos lietā,” stāsta psiholoģe.
Risina iekšējus konfliktus
“Kad biju tikusi līdz trešajam studiju kursam, pasniedzēja auditorijai paskaidroja, ka nav jau obligāti jāstudē, lai sakārtotu sevi. Mēs, studenti, spējām tikai noelsties un pajautāt pasniedzējai – kur jūs bijāt ātrāk,” smaidot atceras I. Ruka.
Tomēr studijas Ingai devušas daudz, un jau nepilnus divus gadus viņa ir iesaistījusies kustību un deju terapijā.
“Deju un kustību terapija ir psihoterapijas veids, kurā izmanto kustību, lai uzlabotu cilvēka sociālo, emocionālo un fizisko labsajūtu. Izmainot kustību raksturu un stilu, mainās arī attieksme pret sevi un savu ķermeni, mainās emocijas un pašvērtība,” paskaidro psiholoģe.
“Šajā terapijā pati esmu piedzīvojusi brīnišķīgas transformācijas. Ir mainījies mans redzējums un attieksme pret dažādām lietām, attiecības ar cilvēkiem,” apdomīgi stāsta Inga.
Raugās pieņemoši
“Pēdējā laikā daudz domāju par tādām kvalitātēm kā piedošana, pazemība, došana un ņemšana. Cenšos saprast, kāda loma tām ir manā dzīvē”, saka Inga.
Psiholoģe pārliecinājusies, ka katram ir savas vērtības, kuras jārespektē arī apkārtējiem. Tāpēc Ingai ir prieks, ka uz cilvēkiem viņa spēj raudzīties atvērti un pieņemoši.
Prieks palīdzot bērniem
Lielāko gandarījumu psiholoģes darbā Inga gūst, redzot, ka sarunas gaitā bērns sāk apjaust, cik svarīgas ir viņa paša domas un jūtas. “Runa ir par pašvērtējumu, kas ir atkarīgs no vides, kurā bērns aug, un attiecībām ar tuvākajiem cilvēkiem. Tikai vēlāk pašvērtējuma uzturēšanā iesaistās sabiedrība. Pašvērtējuma pamatus ieliek ģimene,” stāsta psiholoģe.
Darbs ar sevi
Būdama bakalaura programmas studente, Inga pati devusies pie psihologa, un tad arī sācies pamatīgs darbs ar sevi. “Ja vēlas strādāt par psihologu, tad jāsāk ar sevi. Tāpēc jau septiņus gadus intensīvi strādāju ar sevi,” atklāj grundzāliete.
Viņasprāt, grūtākais ir lauzt iesīkstējušas lietas sevī. Ja tas izdodas, atklāsme ir īsta dāvana.
“Arī asaru ir bijis daudz, toties esmu iemācījusies konstruktīvi dusmoties. Ir jāatklāj otram, par ko esmu dusmīga, lai konflikts risinās, nevis briest. Cilvēkam ir dota valoda, lai viņš spētu pastāstīt, ko jūt. Ja asaras “tek uz iekšu”, tās tāpat kā citas emocijas ietekmē mūsu organismu. Jo vairāk bēdu un skumju “norijam”, jo biežāk mums jāiet pie ārsta. Jo vairāk protam priecāties, jo veselāki kļūstam,” stāsta Inga.
“Jauniegūto zināšanu un praktiskā darba ietekmē cenšos darīt visu, lai mana taka uz ārsta kabinetu palēnām aizaugtu,” Inga pasmaida.
Rada prieku muzicējot
Inga ar prieku izstāsta, ka ir atsākusi muzicēt un tas viņai sagādā lielu prieku. “Spēlēju sintezatoru un dziedu izklaides pasākumos. Mana mīļākā auditorija ir vidējās paaudzes cilvēki un seniori,” saka grundzāliete.
Deju vakaros cilvēki atnāk gan padejot, gan patērzēt, gan paklausīties mūziku. “Var tikai nobrīnīties par sparu, kāds viņos iekšā, un kam gadu skaits ir vienīgi pozitīvs faktors,” par cilvēku aktivitāti priecājas muzikante.
Apzinās patiesās vērtības
Pēdējo gadu laikā Ingai Rukai brīvdienas nākas aizvadīt Rīgā, jo viņa turpina studijas Stradiņa Universitātes maģistrantūrā, arī kustību un deju terapijas nodarbības notiek tieši brīvdienās. Tāpēc laiku, ko pavada kopā ar ģimeni, psiholoģe novērtē un izbauda ar lielu prieku.
Pirms trijiem gadiem Ingai bija iespēja no Grundzāles pagasta pārcelties uz dzīvi galvaspilsētā, ko viņa jau bija nolēmusi arī darīt. Tikai pēdējā brīdī viņa pateica nē. “Dienā, kad man bija jādod atbilde par savu izvēli, no rīta klusumā pamodos savā istabā un tik izteikti kā vēl nekad sadzirdēju putnu dziedāšanu. Likās, ka tie cenšas man pasacīt: – Mūsu tur nebūs. Un klusuma nebūs. Tajā brīdī sapratu, ka gribu palikt šeit. Kā vārdā man tagad būtu jāaiziet dzīvot uz Rīgu, nopietni būtu jādomā,” prāto grundzāliete.
Viņasprāt, tās būtu karjeras iespējas. Bet videi, kas var dot daudz sev un ģimenei, būt vietā, ko sauc par mājām, ir daudz lielāka vērtība. “Nu jau Rīga man ir pagātne. Studijas ar šo pilsētu man vēl liek satikties kā ar mīļu bērnības draugu. Esmu taču tur izaugusi…” noteic grundzāliete.
Sarunas noslēgumā Inga Ruka uzsver, ka iespējas ir visur, ne tikai Rīgā. Jāsaprot tikai, ko patiesi vēlies.
