Virsrakstā izteiktais apgalvojums noteikti piepildīsies, ja turpināsies tagadējā notikumu attīstība. Ja Latvija varēs attīstīt savu ekonomiku bez nopietniem traucējumiem, ja tautas labklājība turpinās paaugstināties aptuveni tagadējos tempos, līdz būsim sasnieguši vismaz Rietumeiropas tautu vidējo līmeni. Protams, lai to sasniegtu, mums būs krietni jāstrādā, būs jāceļ izglītības līmenis, būs jāiegulda daudz vairāk naudas zinātņu nozaru attīstībā, būs jāapgūst jaunākās tehnoloģijas, būs vairāk jāpiedomā par tādas it kā nemateriālas vērtības kā nacionālā patriotisma celšana, tādā veidā aicinot atgriezties klaidā izkaisītos tautiešus.
Saprotams, ka ne viss atkarīgs no mums pašiem. Kanādas “pastardienas pulkstens” vairs rāda tikai divas minūtes līdz atomkaram. Tāda situācija bijusi tikai pirms 1963. gada, kad Hruščovs nolēma draugam Kastro izlīdzēt ar atombumbām un kad Kenedijs piedraudēja to nepieļaut. Viens no vaininiekiem zaudēja amatu, otrs zaudēja dzīvību, bet trešais bija spiests nomierināties. Un sākās kuslu cerību laiks.
Tagad pasaule atkal kļuvusi pavisam nestabila, turklāt nestabilitāte izpaužas ļoti daudzveidīgās formās. Te jāmin ne tikai Ziemeļkorejas Kima un ASV tagadējā prezidenta Trampa apmaiņas ar kodoldraudiem. Ekonomiskās izaugsmes tempi starp lielvalstīm stipri atšķirīgi. ASV var lepoties ar 2,3 procentu izaugsmi, bet Ķīnas potenciāls ik gadu pieaug par 7 procentiem. Savukārt Indija cenšas panākt Ķīnu gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan ekonomikas pārorientēšanā uz jauno tehnoloģiju dominanti. Bet Indija, kā saprotams, atrodas islāmticīgo zemju ielenkumā, kur visu laiku burbuļo kā karsta lava vulkāna krāterī pirms kārtējā izvirduma.
Visu papildus sarežģī mūsu kaimiņzeme Krievija, kur savu varu pūlas saglabāt uz impērijas atjaunošanu pretendējošs pustrakais čekists. Tieši Putins ir tas politiķis, kurš ne reizi vien atgādinājis, ka Krievija ir varena, jo tās arsenālā ļoti daudz atombumbu un raķešu. Parasti ir tā, ka visgrūtāk prognozējami tie politiķi, kuri apzinās esam nepietiekami spēcīgi un tāpēc izjūt nepamatotu sevis apdraudējumu. Krievija lieliski prot izraisīt konfliktus, bet nevienu starpvalstu konfliktu nespēj atrisināt. Situācija tāda, ka pasaules tautām atliek vienīgi nogaidīt, kad krievu tauta, varbūt tās bruņotie spēki, modīsies no apmātības murgiem un ieviesīs valstī civilizētu kārtību. Cits variants būtu valsts sadalīšanās, ja Sibīrija un Tālie Austrumi, kur miljoni ķīniešu jau tagad uzvedas kā īstie zemes saimnieki, nodibinās savu no Maskavas neatkarīgu republiku. Viss kas var notikt. Un tad gribētos piedzīvot brīdi, kad Ždanokai līdzīgiem gaisa jaucējiem Latvijā vairs nebūs dāsnu sponsoru zemē viņpus Zilupes. Cerēsim uz to!
Ja Latvijai turpmāk būs iespēja attīstīties netraucēti, tad mūsu nācija pratīs sasniegt daudz priecīgākus laikus. Un tad piepildīsies laiks, kad ikviens latvietis tiektin tieksies no lielajām pilsētām atgriezties laukos vai vismaz mazpilsētās. To pierāda gan Skandināvijas valstis, gan Lielbritānija, Vācija, Francija, Nīderlande, kur šāds process notiek jau labu laiku. Pirmie cīrulīši novērojami arī pie mums, jo aizvien vairāk to rīdzinieku, kuri cenšas iepirkt pamestās lauku mājas, lai tur visu sakoptu un nodrošinātu sev piemērotu dzīves vidi kaut vai pensijas gadu pavadīšanai. Bet arī laukos ir gana daudz iespēju attīstīt savu biznesu, tādu piemēru netrūkst. Ir izaugusi paaudze, kura domā citās kategorijās nekā kolhozu pirmrindnieču slaucēju un traktoristu audze bija radusi. Un jaunās tehnoloģijas aizvien lielākam skaitam speciālistu ļauj strādāt attālināti. Vieni to jau dara vasaras mēnešos, bet citi dod priekšroku lauku klusumā un svaigā gaisā pavadīt arī mūsu brāķa ziemas. Tāpēc varu apgalvot, ka sāk piepildīties kādreiz pasen izteiktais Imanta Ziedoņa pravietojums, ka agri vai vēlu cilvēki tieksies atgriezties laukos. Jo pilsētas ceļš ir uz degradāciju.
Par to visu jādomā, kad valdība cenšas taupīt uz lauku infrastruktūras rēķina. Jādomā par lauku mazo skolu saglabāšanu, par ceļu tīkla uzturēšanu, tostarp arī par autobusu satiksmes saglabāšanu.
Pagaidām Latvijas laukos gana daudz senu māju, kur neviens nedzīvo. Ja pilsētnieks vēlas, var izvēlēties un visu sākt pārveidot pēc sava prāta un gaumes. Vajadzīgs nedaudz brīvu līdzekļu, un pārējo iedos Dievs, ja vien būs prasmes un vēlme kustēties. Citās zemēs pilsētnieki cenšas nopirkt pāris hektārus brīvas zemes un tur būvē modernas celtnes. Pat tad, ja tuvumā nav elektrolīniju, mūsdienas piedāvā gan saules baterijas, gan nelielus vēja ģeneratorus, kas mājās nodrošina no zemes ņemtu siltumu. Kāda tad varētu izskatīties šāda moderna māja? Jā, protams, vajadzīga elektrība, kas darbina siltumsūkņus un virtuves iekārtas. Rezervei jābūt kamīnkrāsnij, lai ar nelielu malkas rezervi nodrošinātos pret jebkuru negadījumu. Sevišķi lepni, ja mājai pie dienvidu sienas piebūvēts ziemas dārzs ar otru nelielu kamīnu, pie kura novietot galdiņu un pāris krēslus, lai ciemiņi pa pilnam ziemas vakaros baudītu eksotisko augu burvību visriņķī. Un vēl vajadzīgs viens vai divi hektāri zemes savas Paradīzes iekopšanai. Un vēl vajadzīgs normāls ceļš, lai varētu aizbraukt uz tuvāko centru vai pilsētu. Vēl vēlams, lai vismaz puskilometra attālumā būtu kāds jauks kaimiņš.
Pasapņosim taču par to, ja arī šodien vēl ne visas ieceres varam piepildīt! Un rudenī, kad iesim uz vēlēšanām, raudzīsim, lai augstajos amatos tiktu ievēlēti cilvēki, kuriem domāšana koncentrējas dzīves gaišajā sektorā.
