Senajā Romā par īdām sauca katra mēneša nepāra datumu, kas mēnesi dala divās vienādās daļās, piemēram, 13. februāris, 15. marts utt.
Senajā Romā par īdām sauca katra mēneša nepāra datumu, kas mēnesi dala divās vienādās daļās, piemēram, 13. februāris, 15. marts utt. Marta īdu pieminējums iegājis vēsturē saistībā ar atentātu pret Jūliju Cēzaru. Čehi nereti piemin arī 1939. gada marta īdas, jo tajā datumā valstī iegāja Hitlera karaspēks.
Šogad varam runāt arī par marta īdām Latvijā, kad viens otram sekoja vairāki zīmīgi notikumi, kuru sekas turpināsies vēl ilgi. Kaut biju iecerējis rakstīt par Latviešu leģiona piemiņas dienu, tomēr šī tēma mazāk aktuāla, ja salīdzina ar diviem citiem notikumiem.
Dancis ap specdienestiem
Vispirms jānošķir divi bieži lietoti jēdzieni: specdienesti un spēka struktūras. Specdienesti Latvijā ir trīs: Satversmes aizsardzības birojs (SAB), Drošības policija (DP) un Militārās pretizlūkošanas dienests (MPD). Tos var saukt arī par slepenajiem dienestiem. Cilvēki bieži kļūdās, kad šajā kategorijā ieskaita arī tā sauktās spēka struktūras – policiju, prokuratūru, KNAB, arī robežsardzi un muitu.
Visnoslēpumainākie ir specdienesti, kuru pienākumi saistās ar valsts noslēpumiem. Noslēpumainība reizēm ir kārdinājums šo dienestu darbiniekiem, tāpēc itin bieži katrs no šādiem dienestiem sāk darboties autonomi, izvairoties no jebkādas kontroles. Savulaik PSRS čeka jeb VDK bija tik varena, ka tās vadonis Kručkovs organizēja pret Gorbačovu vērstu puču. Zināms tāpat, ka Berija slepeni noklausījās pat Staļina kabinetā notiekošo. Kad ASV piedzīvoja drausmīgos 11. septembra teroraktus, tad izrādījās, ka specdienestiem iepriekš bijusi pietiekami plaša informācija, bet pareizi secinājumi netika izdarīti tikai tāpēc, ka CIP, FIB un citu dienestu starpā nav bijis nekādas koordinācijas, jo specdienestiem nereti ir tieksme katram “sēdēt uz savas siena kaudzes”. Rūgtā pieredze mudināja prezidentu Bušu veidot specdienestu darbības koordinācijas centru, kas tiešā veidā pakļauts prezidentam un Kongresam.
Ja runājam par Kalvīša iniciētajiem likumu grozījumiem, tad ieceres ziņā tiem bija tieši šāds koordinācijas uzdevums, lai novērstu specdienestu pašdarbību un lai valdības vadītājs saņemtu pilnu un nesagrozītu informāciju. Starpība tikai tā, ka nekur citur pasaulē šādas virsuzraudzības komisijas nevada pats premjers.
Vēl jāpiemin, ka ne jau Kalvītis ir pirmais, kurš vēlējies specdienestus pakļaut savai personiskai kontrolei. Jau 2003. gadā to centās izdarīt Repše, pie viena savai virsuzraudzībai pakļaujot arī policiju un KNAB. Repše to nepaguva.
Protams, šāda uzraudzība nebija pa prātam daudziem, un Valsts prezidentes nostāju ietekmēja gan SAB direktora Kažociņa argumenti, gan zinošu juristu skaidrojumi. Pavisam aplam darīja Saeima, kas prezidentes atpakaļ atsviestos likumus nevēlējās apspriest, un tur galvenā vaina jāuzņemas divu komisiju vadītājiem – Segliņam un Jaundžeikaram. Bet varēja taču atrast kompromisu, apmainot vienu otru formulējumu! Vēlēšanās uzvarējušo partiju lielmanība bija tik nesatricināma, ka prezidentei nekas cits neatlika, kā uzcirst pa pirkstiem tiem varasvīriem, kuriem sāka likties, ka viņi visas iebildes spēj cepurēm nomētāt.
Oligarhu tēma
Aivars Endziņš kļūdījās, ka par oligarhiem līdzās Lembergam un Šķēlem nosauca arī Šleseru. Vismaz Vīķe-Freiberga Šleseru nebūs šādā kontekstā domājusi, un būtībā šī vīra miljoni iegūti pavisam legālā ceļā, proti, uzņemoties starpnieka funkcijas dažādu investīciju projektu bīdīšanā, savukārt Šlesera saistība ar Jūrmalas kukuļošanas skandālu paliek juridiski grūti pierādāma. Vistuvāk oligarha statusam atradās Lembergs, kura kontrolē atradās Preses nams un virkne avīžu, piemēram, “Neatkarīgā”. Mazliet kaitinoši ir tas, ka pie oligarhiem cenšamies pieskaitīt tikai latviešus, kamēr labi zināms, ka sava politiskā ietekme ir gan Karginam, gan Belokoņam, gan veselai plejādei ivanovu un sidorovu.
Ka Lembergs ir galvenais Zemnieku savienības finansētājs, labi zināms jau sen. Zināms arī tas, ka ģenerālprokuratūra jau sen varēja ierosināt krimināllietu. Kāpēc tas netika darīts?
Gribu šo to atgādināt. Jau Šķēles otrās valdības laikā šķīda zibeņi, kad Šķēle no Ventspils uzņēmumiem gribēja piedzīt nesamaksātos nodokļus. Ap to laiku bijušais tautfrontietis Vilis Seleckis bija sagatavojis plašu kritisku publikāciju par Lembergu. Tad Lembergs Selecki pārpirka un uzdeva uzrakstīt par sevi slavinošu grāmatu. Pēc tam Seleckim samaksāja, lai uzraksta iznīcinošu grāmatu par Šķēli. Abu vīru naids turpinājās tik ilgi, kamēr Šķēle piedāvāja pamieru, “lai neciestu valsts intereses”.
Zemnieku savienību kādu laiku vadīja ventspilnieks Strujevics, kurš Krasta valdībā sabija ekonomikas ministra amatā. Tieši tolaik tapa shēma, kā privatizācijas gaitā no valsts izkrāpt deviņus miljonus. Sacēlās skandāls, kura laikā viens labi informēts jurists “izkrita” no septītā stāva.
Tautas partija noteikti nav Lemberga atbalstītāja, Kalvītim vajadzīga vienīgi koalīcija ar Zaļo un Zemnieku frakcijas līdzdalību. Arī Šlesers nevar būt Lemberga draugs, ja atceramies abu vīru kādreizējo salekšanos televīzijas kameru priekšā.
Latvijas politikā sācies pārejas posms, kad vecos kadrus sāk nomainīt jaunākā paaudze. Pašreizējā Ministru kabinetā no “večiem” palicis, liekas, tikai Godmanis. Tādas izmaiņas mēdz būt dramatiskas.
Sapratnes līmeņi
Dīvaini tas, ka daudzi no tiem ļaudīm, kas vēl vakar pēla un zākāja Valsts prezidenti gan par Abrenes “atdošanu” Krievijai, gan par žoga būvēšanu ap Brīvības pieminekli, tagad ar tādu pašu dedzību metas “jaukās Vairiņas” aizstāvībai. Vienam nepatīk Kalvīša piensaimnieka ģīmis, citam vispār gribas gāzt vienalga ko. Ak, nu tik protestēsim, vāksim parakstus, rīkosim referendumu, atlaidīsim Saeimu. Bet par ko tad balsosim tajā referendumā? Un no kura Aizspogulijas izrakstīsim jaunus politiķus? Bezjēdzīga referenduma rīkošana var izmaksāt 12 miljonus – par tādu naudu var uzcelt četrus piecus Reģu pansionātus, tikpat daudz skolu vai bērnudārzu. Līdz parakstu vākšanas brīdim Saeimā būs apstiprināti jauni likumi par specdienestiem, prezidente tos būs izsludinājusi – par ko tad balsosim? Pašreizējais tracis lielā mērā vajadzīgs dažiem avīžniekiem, kuri šādā veidā cer sasniegt orgasma stāvokli. Vēl brēka vajadzīga politiskajiem oponentiem, kuri pat valdības krīzes situācijā tik un tā jaunu valdību nav spējīgi izveidot.
Par cilvēku izpratnes līmeni liecina kāda ielu intervija. Uz jautājumu par inflācijas apkarošanu kāds kungs lielmanīgi atbildēja: “Vajadzīgs tikai maksāt lielas algas, tad inflācijas nebūs!” Vārdu sakot, ugunsgrēku mums iesaka dzēst ar petroleju. Un tāds cilvēks tiešām pārliecināts, ka ir varen gudrs.
Mans secinājums, ka dedzīgā protestēšana, īsti nesaprotot, pret ko un par ko, ir visīstākās pupu mizas. Pilnīgi pietiek ar to, ka Valsts prezidente īstajā brīdī pārāk lielmanīgiem varasvīriem uzšķīla pa pirkstiem. Lai būtu mācība priekšdienām.
