Vecāki, kuri audzina bērnus vieni, ir klusie ikdienas varoņi – viņiem jāuzņemas dubulta atbildība, dubultas rūpes un nereti arī dubulta vientulība. Bērnu aizsardzības centrs ar saukli “Es audzinu viens” rīkoja īpašu atbalsta kampaņu vecākiem, kuri bērnu audzina vieni. Kampaņas noslēgumā notika diskusija, kurā tika aktualizētas solo vecāku ikdienas vajadzības un izaicinājumi. Visas sarunas laikā skanēja svarīga atziņa – palīdzību lūgt ir dabiski un no tā nav jābaidās.
Latvijā ir ļoti daudz vecāku, kuri bērnus audzina vieni – atzīst labklājības ministrs Reinis Uzulnieks. “Nesen veiktā pētījumā par atbalstu vientuļajiem vecākiem īpaši izcēlās divi aspekti – ekonomiskās un emocionālās grūtības. Daudzi atzina, ka viņiem pietrūkst iespējas vasarā atpūsties vai vienkārši pabūt ar sevi, jo to liedz gan finansiālās iespējas, gan sabiedrības nosodošā attieksme. Tāpēc man ir patiess prieks, ka šobrīd notiek kampaņa, kas šos jautājumus izceļ dienas gaismā. Gan valstij, gan sabiedrībai kopumā būtu jāiegulda vairāk, lai atbalstītu ģimenes, kurās bērnu audzina viens vecāks,” norāda R. Uzulnieks. Ministrs gan atzīst, ka šobrīd Latvijā nav īpašu atbalsta mehānismu, kas būtu tieši vērsti uz vientuļajiem vecākiem.
Kas ir vientuļais vecāks?
“Saeimā ir bijušas daudzas diskusijas par to, kā vispār definēt, kas ir vientuļais vecāks. Situācijas dzīvē ir ļoti dažādas. Ja dzimšanas apliecībā norādīts tikai viens vecāks – tas ir skaidrs. Ja otrs vecāks ir miris – arī. Taču ir virkne citu sarežģītāku gadījumu: piemēram, vecāki dzīvo šķirti, viens no viņiem atrodas ārzemēs un finansiāli nepiedalās bērna aprūpē. Tieši šādu situāciju dēļ ir grūti izveidot vienotu un visaptverošu definīciju. Tomēr gadījumos, kad otrs vecāks nav norādīts dokumentos vai ir miris, valsts atbalstam noteikti būtu jābūt pieejamam. Protams, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, nākamajam gadam neko konkrētu šajā jomā solīt nevaru. Taču sarunas par iespējamiem risinājumiem notiek, un mēs meklējam veidus, kā šīs ģimenes atbalstīt nākotnē,” skaidro ministrs.
Neesi viens – lūdz palīdzību
Viens no lielākajiem izaicinājumiem vientuļajiem vecākiem nereti nav pašu bērnu audzināšana, bet gan – palīdzības lūgšana. Bērnu aizsardzības centra vadītāja vietniece Anda Sauļūna uzsver, ka daudzi ir gatavi nest šo atbildību vieni paši, pat vairākus gadus, taču tajā visā pazaudē paši sevi. “Solo vecākam liekas, ka viņam jāspēj iznest visu grūtumu vienam pašam, kaunas lūgt atbalstu. Lai gan atbalsta tīkls ir pieejams, piemēram, palīdzēt var radinieki, kaimiņi vai pat kolēģi. Tādēļ būtiski ir pašiem uzdrīkstēties lūgt atbalstu un vienoties, ka kāds var, piemēram, uz pāris stundām pieskatīt bērnus. Tas nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas vai jājūtas neērti. Ja šādu cilvēku apkārt nav, var vērsties sociālajā dienestā ar lūgumu sniegt atbalstu, kur izvērtēs to, kā ģimene funkcionē,” skaidro A. Sauļūna.
Ko darīt, ja vientuļajam vecākam pēkšņi pasliktinās veselība un nav, kas parūpējas par bērnu? “Šādās situācijās vispirms ir jāmeklē palīdzība tuvākajā lokā – pie cilvēkiem, uz kuriem var paļauties. Taču, ja notiek pēkšņa krīze un šādu cilvēku nav, jāvēršas sociālajā dienestā. Tur sadarbībā ar bāriņtiesu meklēs risinājumu, piemēram, nodrošinās bērna pagaidu aprūpi, kamēr vecāks ārstējas,” saka speciāliste. Tomēr ne visi vecāki jūtas droši, lūdzot palīdzību. Daudzi baidās no nosodījuma vai kļūdaini uzskata, ka sociālais dienests ir kontroles, nevis atbalsta iestāde. “Bieži dzirdam no vecākiem, ka viņi nevēlas vērsties sociālajā dienestā, jo domā – tiks vērtēti, kritizēti vai sodīti. Taču sociālā dienesta uzdevums nekad nav bijis nosodīt. Tā ir vieta, kur cilvēks var būt patiess, pat ja viņa stāsts ir sarežģīts un emocionāli smags. Speciālisti uzklausīs, mēģinās izprast situāciju kopainā un meklēs labāko iespējamo risinājumu. Galvenais atslēgas vārds ir sociālais dienests, kam jābūt kā palīgam šīm ģimenēm, nevis biedam,” skaidro centra pārstāve.
Tiesvedība vai vienošanās?
Par vientuļajiem vecākiem bieži kļūst arī tie, kuru bijušais partneris ir dzīvs, taču nepiedalās bērna audzināšanā. “Likums nosaka – abiem vecākiem ir pienākums nodrošināt bērnam uzturlīdzekļus vismaz minimālā apmērā. Ja viens no vecākiem atsakās to darīt un nav iespējams vienoties, risinājums ir vērsties tiesā. Bērnam nav jācieš no tā, ka vecāku attiecības izjukušas. Ja vecāks nespēj uzturlīdzekļus nodrošināt, palīdz Uzturlīdzekļu garantiju fonds. Protams, skaidrs, ka minimālie uzturlīdzekļi pilnībā nesedz bērna vajadzības. Šie maksājumi ir piesaistīti pie minimālās algas, tāpēc to apmērs mainās, tai palielinoties. Piemēram, šobrīd bērniem vecumā no septiņiem līdz 18 gadiem minimālie uzturlīdzekļi ir 222 eiro mēnesī,” uzsver mediatore Faila Abbasova, Sertificētu mediatoru padomes priekšsēdētāja, sertificēta mediatore un zvērināta advokāte. Pēc šķiršanās rūpēšanās par bērnu ir vecāku izvēle un paši vecāki izvēlas – tiesāties vai vienoties.
“Mediācija dod iespēju abām pusēm kopīgi rast risinājumus. Ļoti bieži strīdi rodas no tā, ka viens no vecākiem vēlas sodīt otru – tā ir tikai ietiepības pozīcija, kas nepalīdz atrisināt problēmas,” skaidro speciāliste un norāda, ka Latvijā veiksmīgi darbojas ģimenes mediācijas programma, ko īsteno sadarbībā ar Tieslietu ministriju. Valsts apmaksā līdz piecām mediācijas stundām, bet gadījumos, ja viena no pusēm ir maznodrošināta vai trūcīga, ir pieejamas septiņas stundas. “Tiesvedība vienmēr ir sarežģīta un laikietilpīga. Mediācija ir daudz maigāks un efektīvāks ceļš, kas aizsargā gan bērna intereses, gan vecāku finansiālo situāciju,” saka F. Abbasova.
Nepildīta saskarsmes vienošanās – ko darīt?
Ko darīt, ja viens no vecākiem tomēr nepilda vienošanos par saskarsmi ar bērnu? “Ja radušās juridiskas neskaidrības, svarīgi vērsties pēc profesionālas juridiskās palīdzības – pie zvērināta advokāta vai saņemot valsts nodrošinātu konsultāciju, lai skaidri zinātu savas tiesības. Viens no veidiem, kā risināt domstarpības, it īpaši ģimenes lietās, ir mediācija. Labākais risinājums bērnu interesēs ir, ja vecāki paši uzņemas atbildību un savstarpēji vienojas. Šajās sarunās tiek izrunātas svarīgas lietas, par kurām nereti pat nebija domājuši. Svarīgs ir arī bērna viedoklis – iespējams, bērns vēlas satikties biežāk vai retāk, nekā tas ir paredzēts vienošanās dokumentā, un svarīgi šo ņemt vērā.
Ministrs R. Uzulnieks uzsver, ka ģimenē lielākajai vērtībai jābūt bērnam, taču diemžēl tas ne vienmēr tā ir. Arī ģimene kā vērtība mūsdienu sabiedrībā krītas, un tas, viņaprāt, nav pareizi. “Šobrīd daudz runājam par šķiršanās procesiem, taču maz pievēršam uzmanību tam, kādu izpratni un cerības katrs no partneriem ienes ģimenes veidošanā. Daudzi pat neuzdod jautājumu par otra cilvēka vērtībām vai ģimenes modeli, ko viņš vēlas. Katram ir savs priekšstats par ģimeni, balstīts uz personisko pieredzi vai piemēriem no apkārtējās vides. Veidojot attiecības, cilvēki ieliek tajās savas cerības, un, ja tās nepiepildās, sāk domāt par šķiršanos – reizēm otrs to pat neapzinās un dzīvo tālāk, it kā viss būtu kārtībā. Šķiršanās paziņojums ir emocionāls trieciens, kas līdzināms zaudējumam, pat nāvei. Tieši tādēļ bieži rodas konflikti – vienam viss ir skaidrs jau ilgi, bet otram tikai tagad. Bailes var izraisīt agresiju, sūdzības, kliegšanu un pat vardarbību – cilvēks nonāk tādās dziļās konflikta situācijās, no kurām pašam izkļūt ir ļoti grūti,” skaidro F. Abbasova.
Bērns starp vecāku strīdiem
Šķiroties viens vai abi vecāki vēlas saglabāt bērna acīs tēlu kā “labākais”. “Šajā procesā valda daudz sāpju, aizvainojuma un emociju, jo katrs cenšas bērnam pierādīt, ka tieši viņš ir tas pareizais. Bērns nonāk it kā starp diviem dzirnakmeņiem – starp cilvēkiem, kurus viņš ļoti mīl, bet kuri viens par otru runā negatīvi. Šāda situācija bērnu var novest pie neskaidrības, kam ticēt un kā izturēties, kas savukārt var radīt ilgtermiņa problēmas,” skaidro A. Sauļūna un piebilst, ka galvenais ir neaizmirst, ka vissvarīgākais šajā situācijā ir bērns – viņa emocionālā drošība, labsajūta un attīstība. Vecākiem jācenšas pārvarēt savas pretrunas un savstarpējās nesaskaņas, lai kopīgi veidotu vidi, kurā bērns jūtas mīlēts, saprasts un atbalstīts, jo tikai tā viņš var augt par stipru un laimīgu cilvēku.
Valsts juridiskā palīdzība grūtā brīdī
Lai saņemtu valsts apmaksātu juridisko palīdzību, personai jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Kā skaidro Tiesu administrācijas Juridiskās palīdzības nodrošinājuma nodaļas juriskonsulte Ilona Bērzkalne, viens no tiem ir trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, ko izvērtē un piešķir sociālais dienests. Otrs – persona atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā. Trešā grupa, kurai pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība, ir personas, kas pēkšņi nonākušas materiālās grūtībās vai krīzes situācijā, kurā nav iespējams aizsargāt savas tiesības.
“Piemēram, ja viens no vecākiem, kurš viens pats audzina bērnus, saņem algu, kas pārsniedz minimālo, viņš var domāt, ka nekāds atbalsts nepienākas. Tomēr aicinu vērsties sociālajā dienestā, kur izvērtēs visu mājsaimniecībā dzīvojošo ienākumus. Iespējams, ka, dalot kopējos ienākumus uz visām personām ģimenē, tomēr tiek piešķirts maznodrošinātā statuss,” skaidro juriskonsulte.
UZZIŅAI
Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis – 116111
Vienotais bezmaksas krīžu tālrunis – 116123
Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem – 116006
