Tā nu iznāca, ka brīvdienās neieslēdzu ne televizoru, ne radio un neieskatījos arī nevienā laikrakstā.
Tā nu iznāca, ka brīvdienās neieslēdzu ne televizoru, ne radio un neieskatījos arī nevienā laikrakstā. Atrados ārā, jo visu manu būtni bija pārņēmis spēji uznākušais pavasaris.
Kulmināciju šīs izjūtas sasniedza vēlā vakarā. Biju pagalmā, kad virs galvas zvaigžņotajās debesīs izdzirdēju spārnu švīkstoņu. Paraudzījos uz augšu, bet neko neredzēju. Tumsā spoži mirdzēja zvaigznes un skanēja spārnu švīkstoņa, kas ilga kādu minūti. Tā bija brīnumaina sajūta. “Gājputni atgriežas!” galvā iešāvās doma.
Aizmirsās visi brīdinājumi par to, ka kopā ar gājputniem Latvijā var iekļūt putnu gripa, dabā jaušamā atmoda pārmāca domas par valstī notiekošajiem politiskajiem procesiem.
Gribējās atrasties vien saules staros un baudīt dabu. Pirmajā pavasara reibonī vairāk nekā citkārt cilvēks atskārst, ka ir dabas daļa. Enerģijas, kas veicina dabā atmodu, sāk darboties arī prātā, visā ķermenī, un uznākusī pavasara līksme liek padomāt, cik daudz nelietderīga mēs darām, lai kaitētu sev un videi. Ikdienā iesaistāmies neauglīgos strīdos, politiķu darbībās meklējam blēdības, skrienam, lai kaut ko iegūtu, sasniegtu, bet nekur tālāk par inflāciju un jaunām raizēm neesam tikuši. It kā rūpējamies par savu veselību, bet tajā pašā laikā beram augsnē ķīmiskas vielas un pēc tam tās ar dārzeņiem paši apēdam. Mirst daba, un tai līdzi lēnām arī mēs. Svarīgi ir laikus sadzirdēt debesīs spārnus un sākt jaunu garīgu lidojumu kopā ar dabu.