Simfoniskās mūzikas koncertā diriģents nostājas pie pults, mūziķi un klausītāji saspringst pirmā žesta gaidās – te pēkšņi dziļajā klusumā, kas iestājies koncertzālē, atskan bērna balstiņa. Diriģents sagumst, dodas aiz kulisēm, bet klausītāji un mūziķi neizpratnē raugās cits uz citu. Tik krasi pavērsieni koncertos vai izrādēs negadās bieži, taču ne reizi vien piedzīvots, ka nopietno noskaņu pieaugušo auditorijai domātos pasākumos ar trokšņainu uzvedību izjauc bērni. Savu izvēli neuzspiež“Cenšamies bērnus uz pieaugušajiem domātiem pasākumiem nevest – tas gan viņiem, gan mums būtu par grūtu,” neslēpj četru bērnu māmiņa Sandra. Vecākajam dēlam ir astoņi gadi, bet jaunākajam – astoņi mēneši. Vidējie – brālītis un māsiņa – ir četrus un sešus gadus veci. Divas vecākās atvasītes bijušas uz bērnu izrādēm, bērniem domātiem simfoniskās mūzikas koncertiem. Abi ar vīru, kurš pats ir simfoniskā orķestra mūziķis, gribētu biežāk apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, nenoliedz Sandra. Taču viņi apzinās, ka šie nosacītie ierobežojumi ir laika jautājums – bērni paaugsies, situācija mainīsies un vecāki biežāk varēs apmeklēt tikai pieaugušajiem domātus pasākumus. “Ja tas nebūs šogad, tad nākamgad koncertu dzirdēsim,” pasmaida Sandra. Ja nu ir kāds īpašs gadījums, kad mākslas notikumu nekādi negribas palaist garām, uz pasākumu dodas viens no vecākiem vai arī tiek atrasts kāds, kurš pieskatīs bērnus. Arī Agita cenšas rīkoties līdzīgi, kopīgi ar vīru izvērtējot, vai uz kultūras pasākumu ņemt līdzi jaunāko meitiņu, kura ir pirmsskolas vecumā. “Kāpēc jāmoka bērns? Bērnam interese jārada ar kaut ko patīkamu. Ir ļoti nepatīkami, ja tavs bērns traucē citiem. Un man pašai arī nepatīk, ja traucē man.” Piedzīvota gan situācija, ka koncertā, kas it kā varēja būt bērnam piemērots, meita trokšņojusi nav, taču ik pēc piecām minūtēm prasījusies uz tualeti, lai pievērstu sev vecāku uzmanību. Šis koncerts vecākiem atmiņā tāpēc palicis bez īpašas gandarījuma sajūtas. Vēl Agita ar smaidu atceras gadījumu no saviem pusaudžu gadiem, kad kopīgi ar draudzenēm pieskatījušas kādu mazuli. “Aizstiepām sīko līdzi uz koncertu. Tā sabaidījām un piedraudējām, ka būs jāuzvedas kārtīgi, ka viņš arī, kā par brīnumu, sēdēja pavisam mierīgs.” Ar pašas bērniem tik radikālas metodes neizmantojot. Trīs vecākie bērni jau pusaudžu vecumā, kad mammas teiktais ne vienmēr noteicošais, tāpēc piespiedu kārtā uz teātra izrādēm vai koncertiem netiek vesti. Agita gan novērojusi, ka meita labprāt draudzeņu kompānijā dodas uz kādu teātra izrādi vai dzejas lasījumiem – pēc skolotāju ierosinājuma. “Ja es teiktu, diez vai viņa ietu,” nosmaida mamma.Kļūst bravūrīgāki Neapšaubāmi, mūziķi uz skatuves dzird, ja zālē trokšņo bērni, un tas var arī traucēt, apliecina diriģents Andris Veismanis. Pats tik radikālas metodes neizmantojot, taču zinot gadījumus, kad kolēģi pārtraukuši koncertu un vērsušies ar lūgumu trokšņošanu pārtraukt. Diriģents iesaka vecākiem iepriekš rūpīgi apdomāt, cik ilgi bērns spēj koncentrēt uzmanību, vai koncerts jaunajam cilvēkam nešķitīs pārāk garš un neinteresants. Turklāt vecākiem arī būtu bērni iepriekš jāsagatavo, lai viņi varētu ar interesi klausīties un izprast mūziku. Tas neesot nemaz tik vienkārši, pat pieaugušie ar bagātīgu klausītāja pieredzi ne vienmēr var visu dzirdēto pieņemt un izprast, jo īpaši mūsdienu mūzikā, vērojumos dalās mākslinieks. A. Veismanis vada arī koncertus skolu jaunatnei – tas esot kaut kas cits nekā tad, ja bērni nāk kopā ar vecākiem. Agrāk pusaudži bijuši skaļāki un mazāk pratuši valdīt emocijas, tomēr tagad vērojama tendence, ka jau sākumskolas – 3., 4. klases – audzēkņi kļūst arvien aktīvāki, bravūrīgāki. Diriģents pieļauj, ka šajā ziņā vainīga ne tikai audzināšana – tur sava loma varētu būt arī uzturam, apkārtējai videi. “Demokrātija ir laba lieta, bet no otras puses – esam jau kaut kur aizgājuši galējībās.” Galvenais ir, kā notiek audzināšana ģimenē, vai bērni jūt, ka kultūra un māksla ir vērtība, pret kuru jāizturas ar cieņu, pārliecināts A. Veismanis. Viņa recepte, kā bērniem labāk mācīt izprast mūziku un novērtēt tās bagātības – mudināt apgūt kāda instrumenta spēli.Sēž kā ķipīši Katoļu priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, kurš pats bieži apmeklē arī nopietnās mūzikas koncertus, atzīst – baznīcā bērnu darbošanās vairumā gadījumu netraucē, viņiem var atrast piemērotas nodarbes, kas notur uzmanību. Taču koncerts ir kaut kas cits, bērnu uzvedība tur var arī traucēt apkārtējiem uztvert mūziku. Priesteris gan novērojis, ka ir arī daudz bērnu, kuri pārējiem koncerta apmeklētājiem netraucē nemaz un mierīgi prot nosēdēt līdz pasākuma beigām. “Vecākiem savi bērni jāaudzina, skola vien viņus neizaudzinās. Ne jau bērns vainīgs, ja neprot koncertā uzvesties – tā ir vecāku atbildība.” “Ir dažādi bērni – ir tādi, kuri nosēž visu koncertu kā ķipīši, pilnīgi brīnumaini. Taču ir arī gadījumi, kad bērni kļūst nevaldāmi, bet vecāki nesaprot, ka vajadzētu iet no zāles ārā,” vērojumos dalās “Latvijas Koncertu” izglītības programmu vadītāja Karina Bērziņa. Viņa uzskata – nebūtu strikti izvirzāma prasība, ka līdz kādam konkrētam vecumam bērniem aizliedz apmeklēt vakara koncertus. Taču noteikti vecākiem jāuzņemas atbildība un jāvērtē, vai bērnam šī slodze nebūs pārāk liela. Turklāt bērniem tiek rīkoti arī speciāli koncerti, kuros viņi var justies brīvāk un klausīties vecumam atbilstošu mūziku – tas būtu labākais risinājums, ja ir vēlme ieaudzināt izpratni par mūziku. Visticamāk – vienkārši nav, kur koncerta laikā atstāt, par to, kāpēc vecāki tomēr izvēlas ņemt līdzi bērnus, spriež K. Bērziņa. Ja pati būtu šādā bezizejas situācijā, apsēstos pēdējā rindā. Jūtot, ka bērns kļūst nepacietīgs, kurā katrā brīdī būtu gatava iziet no zāles. Par bērnu uzvedību koncertos un izrādēs atbildība jāuzņemas vecākiem, piekrīt Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga. Viņa novērojusi – reizēm trīsgadnieks izrādei seko cītīgāk nekā, piemēram, desmit gadus vecs bērns. Tomēr, ja gadās, ka bērns pārāk traucē notiekošo, izrādes administrators var arī palūgt pamest zāli.Gadās, ka uz teātra izrādēm ierodas skolu kolektīvi un tad sākas trokšņošana, komentāri, skraidīšana, pieredzē dalās Dailes teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Liene Jakovļeva. Novērst nekārtības zālē ir publiku apkalpojošā personāla uzdevums. Ja bērni apmeklē teātri kopā ar vecākiem, šādu problēmu teātrī gan praktiski neesot.
VIEDOKLIS
INDRA BERTRAMA,PSIHOTERAPEITEBērns ir ļoti brīvs un spontāns savās izpausmēs. Ja bērns ir kustīgs un skaļš, tas nenozīmē, ka viņam nepatīk – varbūt tā viņš izrāda savu prieku un sajūsmu, bet varbūt viņš ir arī dusmīgs vai neapmierināts. Bērns var arī mierīgi sēdēt un būt pilnībā pārņemts ar notiekošo. Katrs gadījums jāskata atsevišķi, jo katrs uztver savādāk. Tas, ka bērna uzvedība kādam var traucēt, arī ir stipri individuāli. Es vairāk šo jautājumu vērstu uz pieaugušajiem, nevis bērnu. Vecāki vislabāk pazīst savu bērnu. Ja kāds līdzīgas ievirzes pasākums jau apmeklēts, var daudzmaz prognozēt, kā viņš reaģēs. Nevajadzētu noteikt kādus ierobežojumus, ka līdz zināmam vecumam bērni nevar apmeklēt pieaugušo auditorijai domātus pasākumus, jo katrs gadījums ir ļoti individuāls.
