«Kā jūtas pirmspensijas vecuma cilvēks? Ļoti bieži – nepiederīgs. Ja viņš pieradis čakli un intensīvi strādāt savā specialitātē, bet tad kādu iemeslu dēļ, piemēram, radušās veselības problēmas vai darba vispār nav, vairs to nespēj, rodas sajūta, ka esi pilnībā ārpus konteksta,» psiholoģe Inese Kapustjanska raksturo emocionālo «bedri», kādā iekrituši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kam 55 un vairāk gadu. Taču labā ziņa ir tā, ka tajā nav jāpaliek, kā arī no šīs bedres iespējams izvairīties. Ja vien izdotos atrast spēku un piepildījumu citās lietās, kas, lai cik ciniski neizklausītos, nav tikai un vienīgi darbs!Redzēt sevi citās aktivitātēs«Kāds jau varētu teikt – viņas gudri runā. Viena ir žurnāliste, otra – psiholoģe. Abām darbs. Viegli spriest, kā man vadīt dzīvi. Viņas nav mēnešiem ilgi saskārušās ar bezdarbu, rakstījušas neskaitāmus CV, apmeklējušas karjeras konsultantu. Un vīlušās, jo, aizejot uz iespējamo darbu, izrādās, ka priekšā kāds jaunāks. Tomēr no savas pieredzes varu teikt – šī sajūta nebūtu tik skaudra, ja savulaik būtu samērota darba un privātā dzīve. Tā ir viena no būtiskākajām problēmām, ka domājam – darba dzīvē mums sevi maksimāli jārealizē,» I. Kapustjanska ieskicē iemeslus, kas, paliekot bez darba, paspilgtina nepiederības apziņu. Lai to nepieļautu, «mājasdarbs» būtu jāveic, pirms vēl sabiezējuši mākoņi profesionālajā, veselības un vecuma jomā. Tomēr, kad cilvēks ir pašos spēka gados un pilns ar sev raksturīgo enerģiju, teju viss tiek veltīts darbam un otra nozīmīgā dzīves daļa atstāta novārtā. Taču nekad nav par vēlu to atjaunot. «Arī es laiku pa laikam saucu sevi atpakaļ un gribu saredzēt kādās citās aktivitātēs. Tas gan prasa piepūli un pašdisciplīnu,» atzīst Inese. Saprast jau bērnībā«Katram vajadzētu aizdomāties, cik ilgi darīšu savu darbu. Svarcelšanas spējas, strādājot par krāvēju, taču nebūs mūžīgas! Tāpat, izvēloties specialitāti, uzdot jautājumu, vai man būs ģimene, bērni. Cik daudz laika varēšu viņiem veltīt,» uz samērību aicina psiholoģe. Viņa norāda, ka šādas domāšanas pamatus vecākiem savos bērnos vajadzētu likt jau sākumskolas vecumā, kad mostas interese par nākotnes profesiju. Atpazīt šo interesi, sameklēt par to informāciju, iepazīties klātienē. Lai redzētu, cik darbs būs smags, cik daudz laika prasīs, vai patiks staigāt attiecīgā darba apģērbā.Būtiski arī pēc iespējas ātrāk saprast mūžizglītības nozīmi. Lai vienu dienu nenonāktu pie sasitas siles, kā tas savulaik gadījies daudziem lielo rūpnīcu strādniekiem.«Cilvēks strādājis smagu darbu, kas tuvāk mājām. Apguvis nosacītas iemaņas. Saņēmis nelielu atalgojumu un nav pat uzdrošinājies izmantot ceļazīmes uz sanatorijām un kūrortiem. Taču tad darbavieta beigusi pastāvēt, un izrādās, ka nekādu citu iemaņu, ko būtu varējis apgūt, nav. Turklāt arī nozīmīgi sabojāta veselība,» uz tālredzību aicina I. Kapustjanska.Kas mūsos klausīsies!Tomēr situācijā, kad zaudēts darbs un līdz pensijai atlikuši vien daži gadi, pārslēgties uz spēka un prieka meklēšanu privātajā jomā ir sarežģīti. Īpaši, ņemot vērā, ka mūsu valstī vērojams daudz cilvēktiesību pārkāpumu, kas vēlamo nodarbošanos liedz. Daudzi darba devēji atrod iemeslu, kāpēc pirmspensijas vecuma cilvēkam atteikt, vai tiešā tekstā norāda – esi par vecu!«Daudziem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kas ar to saskārušies, esmu jautājusi – kā jūs ar to sadzīvojat? Atbilde – ko mēs varam darīt, kas mūsos klausīsies? Tomēr varbūt varam kādam zva-nīt, rakstīt, sūtīt e-pastus. Domāt, kā es, mazais, niecīgais un nenozīmīgais, kurā neviens neklausās, spētu kļūt redzams un dzirdams. Mums jāmācās iesaistīties. Jāsavācas kopā. Ja darīsim pa vienam, tiešām nedzirdēs,» organizēties aicina I. Kapustjanska. Iespējams, šādas atbalsta grupas varētu rīkot arī Nodarbinātības valsts aģentūras paspārnē, kur pie reizes iespējams saņemt informāciju par darbu, pārkvalifikāciju un citām mācībām.Ieraudzīt, kas traucē mainītiesProtesta paušana, izdusmošanās, izliegšanās un izraudāšanās ir nozīmīga, bet tikai viena puse, lai izkustētos no nulles punkta.«Mūsu cilvēki parasti vispirms ierauga objektīvus trūkumus un ieciklējas uz tiem – nav darba, piecdesmitgadniekiem atsaka un tā tālāk. Tas kļūst par attaisnojumu, kāpēc nemeklē iespējas izkļūt no radušās situācijas. Protams, ir daudz grūtu emociju un sajūtu. No otras puses, vajadzētu apzināties subjektīvos iemeslus, kas traucē tikt ar to galā. Ir taču iespēja aprunāties ar karjeras konsultantu, prasīt organizēt šo atbalsta grupu. Tomēr mūsu cilvēki baidās grupā kaut ko bilst. Šķiet, ka neviens neklausīsies. Kā ieraudzīt sevī, ko vajadzētu mainīt? Kā nebaidīties to izvirzīt kā problēmu, ar kuru strādāt?» retoriski jautā Inese, mudinot uz lielāku atklātību ar sevi un citiem. Kā tai stāstā – svešinieks ienāk ciemā un saka: jūsu vidū ir Mesija. Klausiet viņu, tad jūsu dzīve izmainīsies. Taču nepateica, kurš tas ir. Tāpēc ciema ļaudis sāka daudz vairāk cits citā ieklausīties, līdz ieguva uz lietām jaunu skatījumu, stāsta I. Kapustjanska.
PIEREDZE
Ko tā tante meklēVera (58), patlaban bez darba◆ Augstskolā studēju latviešu valodu un literatūru. Skolā padevās sacerējumi. Šķita, ka es varētu kļūt laba skolotāja. Taču pabeigt universitāti man tā arī neizdevās, jo ikreiz sesijās gadījās nopietnas veselības problēmas. Tāpēc darba gaitas sāku agri. Jau vidusskolā piedalījos ģeoloģiskā ekspedīcijā. Tas arī bija mans vienīgais apzināti meklētais darbs. Pārējie ceļu pie manis atraduši paši. Piemēram, darbs rūpnīcā «Alfa». Gatavoju shēmas televizoriem. Man patika. Gāju uz darbu kā uz svētkiem. Taču pēc septiņiem gadiem nācās aiziet, jo ķīmiskie līdzekļi, ko lietoja procesā, atstāja pamatīgu iespaidu uz manu veselību. Pārcēlusies uz vienu Pierīgas ciemu, strādāju par kasieri pieņēmēju sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tad mani uzaicināja būt par saimniecības daļas vadītāju vietējā bērnudārzā. Drīz vien bija jāaudzina arī pašas bērni – beidzot biju viņus sagaidījusi. Tāpēc turpmāko darbu izvēle lielā mērā tika pakārtota viņiem. Jāpiebilst, ka tas sakrita ar deviņdesmitajiem gadiem un lielajām pārmaiņām. Vajadzēja mācīties izdzīvot. Dēls joprojām atceras, kā no rīvmaizes taisījām garšīgas kūkas. Tajā laikā biju dabūjusi grāmatveža vietu komunālajā uzņēmumā. Alga – 28 lati. Tāpēc, kad mainījās prasības un bija jāiet dārgos kursos, darbu nācās pamest. Aizgāju strādāt par sētnieci.Vēl Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē esmu reģistrējusi iedzīvotājus. Patika palīdzēt cilvēkiem atrast savus senčus. Secināju, ka labprāt strādātu arhīvā. Taču šī iespēja neradās. Tā vietā esmu veikusi socioloģiskās aptaujas, bijusi lauku darbos ārzemēs. Mana pēdējā darbavieta bija pastā. To zaudēju, kad pasta nodaļu likvidēja.Patlaban vairākus gadus skaitos bezdarbniece, bet par to īpaši nebēdāju – ticu, ka darbiņš pie manis tomēr vēl atnāks. Arī par pensiju īpaši nesatraucos. Varbūt tāpēc, ka pēc šķiršanās salīdzinoši nesen esmu satikusi savu mīļoto cilvēku. Priecājamies viens par otru. Ja es būtu viena vai blakus tas dzērājiņš, kas man bija, iespējams, uz šiem jautājumiem raudzītos citādi. To, ka esmu kļuvusi vecāka, gan esmu pamanījusi. Precīzāk – tā man likuši sajusties citi. Piemēram, jaunās meitenes bezdarbnieku kursos. Apmēram – ko tad tā tante te meklē! Arī, klausoties dažu labu konsultantu komentārus, ka CV un motivācijas vēstuļu rakstīšana neko daudz nenosaka, bet sakari un iespaidīgs pirmais vizuālais iespaids, radusies sajūta, diez vai savā vecumā esam kādam vēl vajadzīgi. Taču patlaban mani priecē, ka varu būt derīga vīram un vienai slimai tantiņai, kuru kopju. Domāju, ka vēl paspēšu kaut ko piepelnīt klāt savai pensijai!
Bezdarbnieki pirmspensijas vecuma grupā◆ No 53 522 bezdarbniekiem pirmspensijas vecumā 1448 ir sievietes un 1611 – vīrieši.◆ Kursus, apmācību un paaugstināt kvalifikāciju no viņiem sākušas 197 sievietes un 116 vīrieši.◆ Neformālajā apmācībā iesaistījušās 609 sievietes un 327 vīrieši.◆ Algotos pagaidu darbus veikušas 1728 sievietes un 1625 vīrieši.◆ Komercdarbību vai pašnodarbinātību sākušas desmit sievietes un viens vīrietis.◆ Dažādos atbalsta pasākumos iesaistījušās 414 sievietes un 217 vīrieši.Avots: Nodarbinātības valsts aģentūra (dati par šā gada astoņiem mēnešiem)
