Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Pa radio skan Ziemassvētku dziesmas, cilvēki sāk iegādāties dāvanas un gatavojas svētvakaram.
Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Pa radio skan Ziemassvētku dziesmas, cilvēki sāk iegādāties dāvanas un gatavojas svētvakaram. Drūmi klusē tikai Tīreļpurvs, kurā pirms 89 gadiem Ziemassvētkos no ienaidnieku lodēm mira vairāk nekā 1000 latviešu karavīru.
Ik gads mūs arvien vairāk attālina no tālākās valsts pagātnes, bet ir notikumi, kurus nedrīkst aizmirst tādēļ, ka tajos iesaistītie cilvēki mūsu dzimtenes labā ziedoja dārgāko — dzīvību. Par tādiem uzskatāmas arī Pirmā pasaules kara 1916. gada Ziemassvētku kaujas, kurās cariskās Krievijas armijas augstākās virspavēlniecības nemākulības un divkosības dēļ dzīvību zaudēja simtiem latviešu strēlnieku. Viņi savās domās devās cīņās par brīvu Latviju, nezinot, ka ir piekrāpti jau pašā cīņu sākumā.
Vēsturnieks un Atmodas laika politiķis Odisejs Kostanda par strēlnieku garastāvokli pirms došanās uzbrukumā vācu pozīcijām raksta, ka vīri uzģērba tīru veļu, uzrakstīja vēstules tuviniekiem, jo bija pārliecināti, ka dodas izšķirošajā uzbrukumā par Kurzemes un visas Latvijas atbrīvošanu no iebrucējiem.
“Strēlnieki devās uzvarēt vai mirt,” apliecina O. Kostanda.
Atļauj veidot latviešu bataljonus
Kas tad bija 1916. gada Ziemassvētku kaujas un kāda ir to nozīme Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu vēsturē?
1914. gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai, kas vēlāk izvērtās par pasaules karu, jo tajā iesaistījās daudzas valstis. Atrazdamies krievu armijā, latvieši karā cīnījās ļoti varonīgi, jo, pēc viņu uzskata, tas bija karš pret sensenajiem ienaidniekiem vāciešiem, kuru sakaušana Latvijai atnesīs brīvību. Krievijai neveicās jau pašā kara sākumā. Tās karaspēku Austrumprūsijā sakāva, un krievu karaspēks sāka atkāpties. 1915. gada pavasarī vācieši ielauzās Kurzemē. Krievi tik straujai pretinieku virzībai uz priekšu nebija sagatavoti, un vācieši bez īpašas pretestības pietuvojās Jelgavai. Tā kā Kurzemi vācieši bija ieņēmuši bez īpašas pretestības, latvieši sāka domāt, kā aizstāvēt dzimteni saviem spēkiem. Radās iecere dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Atsaucība bija liela. Latviešiem sāpēja, ka Kurzeme ir galīgi izpostīta, labības lauki izdedzināti, simtiem ģimeņu bija devušās bēgļu gaitās. Krievu kara vadība pēc ilgas vilcināšanās izdeva atļauju latviešu bataljonu izveidošanai.
Aptur vāciešu laušanos uz Rīgu
Pirmās latviešu strēlnieku cīņas ar vāciešiem iesākās 1915. gada oktobrī. Jau pirmajās kaujās ar varonību un kara mākslas prasmi izcēlās 1. Daugavgrīvas bataljona rotas komandieris Fridrihs Briedis. Pirmo lielāko ievērību viņš izpelnījās Misas upes frontē cīņā pie “Plakanu” mājām. Vāciešiem nemanot, F. Brieža vadītie strēlnieki pārgrieza vācu dzeloņstieples, pēc tam, izlienot caur stiepļu žogiem, strauji uzbruka pretiniekiem. Vācieši zaudēja apmēram 100 karavīru. Varonību parādīja arī citi strēlnieku bataljoni. Strēlnieku drošsirdība, viņu niknie uzbrukumi pārsteidza gan krievu armijas vadošos virsniekus, gan vāciešus.
Pirmo triju latviešu bataljonu iesaistīšanās kaujās apturēja vācu uzbrukumu Rīgai. Uzbrucēji bija spiesti aizstāvēties — rakt ierakumus, būvēt patvertnes. O. Kostanda savā grāmatā “Latvijas vēsture” raksta: “Pret strēlniekiem cieņu izjuta pat pretinieki. Vācieši viņus salīdzināja ar mirdzošām zvaigznēm pie Rīgas debesīm — kamēr tās spīdēšot, viņiem Rīgu neredzēt.”
Spilgts strēlnieku varonības paraugs bija tā saucamās Nāves salas aizstāvēšana. Par Nāves salu latviešu karavīri iesauca nelielu zemes gabalu, kas atradās Daugavas kreisajā krastā pretim Ikšķilei. Latviešiem pretī un sānos atradās vācieši, bet aiz muguras — Daugava. Ienaidnieku pozīcijas atradās augstāk par latviešu ierakumiem, un vācieši strēlnieku tranšejas varēja bez grūtībām apšaudīt. Ienaidnieki strēlnieku un krievu karavīru iznīcināšanai izmantoja ložmetējus, artilēriju un nāvējošas gāzes. Kā noskaidrojuši vēsturnieki, Nāves salā nebija neviena zemes metra, kurā nebūtu sprādzis kāds lādiņš. Salu tās aizstāvji pameta 1917. gada jūlijā.
Cara ģenerāļi strēlniekus apmāna
Savu varonību un dzimtenes mīlestību latviešu strēlnieki visspilgtāk parādīja asiņainajās Ziemassvētku kaujās 1916. gada decembrī un 1917. gada janvāra cīņās. Antantes valstis bija vienojušās, ka 1917. gada februārī sāks lielu uzbrukumu, bet līdz tam pret pretinieku vērsīs vien nelielus triecienus. Šāds īsais trieciens bija ieplānots arī pie Rīgas. Krievijas 12. armijas pavēlnieks Radko Dmitrijevs bija nolēmis ieņemt nelielu teritoriju Mazā Tīreļpurva rajonā. Kaujas plāna nosaukums “Jelgavas operācija” bija maldinošs, jo krievi negatavojās uzbrukt pilsētai. Vistraģiskākais bija, ka strēlnieki to nezināja. R. Dmitrijevs latviešiem nosūtīja liekulīgu vēstuli, kurā viņš strēlniekus uzslavēja par varonību un atgādināja, ka izmocītā Kurzeme atrodas viņu priekšā. Latviešu karavīri bija sajūsmināti, jo bija pārliecināti, ka sāksies izšķirošais uzbrukums, lai atbrīvotu Latviju.
Uzbrukumu bija paredzēts sākt 23. decembrī pulksten 5.00. Tam vajadzēja būt pēkšņam un negaidītam, tādēļ kaujinieki nolēma izmantot F. Brieža parasto taktiku — bez artilērijas iepriekšējas apšaudes izlīst caur dzeloņstiepļu aizžogojumiem un strauji ielauzties vāciešu pozīcijās. Dzeloņstieples karavīri pārgrieza naktī.
Asinspirts Tīreļpurvā
Karavīru nosakņojums bija pacilāts. Daudzi uzbrukumam gatavojās kā uz svētkiem. Vairāki, asinot durkļus, dziedāja. Un tad sākās. F. Brieža vadītie pulki ātri ieņēma vāciešu ierakumus pie Mangaļiem. Vācieši, pārsteigti un apjukuši, apakšveļā skrēja ārā no zemnīcām, bet ārpusē viņus jau gaidīja strēlnieku durkļi un lodes. Latviešu pulki lauzās tālāk. Strēlnieki tika līdz Skangaļiem, tad viņu spēki apsīka. Plosījās sniegputenis, bet gaisa temperatūra noslīdēja līdz mīnus 25 grādiem. F. Briedi smagi ievainoja. Apsolītie krievu palīgspēki neieradās, turklāt neveiksmi piedzīvoja 5. Zemgales pulks, kura karavīri nokļuva vācu ložmetēju ugunī. Pulka vīri izmisumā triecās pretim dzeloņstiepļu žogiem, bet pāri tiem nevarēja tikt. Pulkvedis Kārlis Goppers ar saviem vīriem ienaidnieku aizmugurē ielauzās visdziļāk, bet bez papildspēkiem uzbrukumu turpināt nespēja. Apsolītos palīgus kaujā strēlnieki tā arī nesagaidīja, turklāt tajās vietās, kur uzbrukumā devās krievu karavīri, nekādu panākumu nebija, jo viņi nekur tālu netika un cīnījās negribīgi. Vācieši atguvās un devās prettriecienā. Daļu no iekarotajām pozīcijām vajadzēja atdot un atkāpties. Sīvas cīņas izvērtās par spēcīgi nocietināto Ložmetējkalnu, kuru latviešu un krievu karavīriem izdevās ieņemt Ziemassvētku rītā. Tas tad arī uzskatāms par vienīgo panākumu uzbrukumā.
Pēc nedēļu ilgām cīņām bez atpūtas un miega latviešu karavīrus Tīreļpurvā nomainīja krievu karaspēks, bet ilgi atpūsties strēlniekiem neiznāca. Vācieši sāka spēcīgu uzbrukumu, lai atgūtu zaudētos ierakumus. Krievijas armijas pavēlniecība, lai glābtu stāvokli, tiem pretim sūtīja latviešus. Strēlniekiem pusskriešus vajadzēja veikt 20 līdz 30 kilometru garu ceļu līdz cīņu vietai. Cara ģenerāļi viņus sūtīja pilnīgi bezjēdzīgās kauju operācijās, piemēram, pavēlēja latviešiem uzbrukt vācu pozīcijām dienas laikā bez artilērijas uguns atbalsta. Vāciešu pretim raidītajā ložmetēju un lielgabalu ugunī krita simtiem karavīru. Divi strēlnieku pulki bija gandrīz iznīcināti. Tomēr atlikušajiem strēlniekiem izdevās nosargāt Ložmetējkalnu un kādu laiku apturēt vāciešu virzīšanos uz Rīgu.
Zaudējumi strēlnieku rindās bija milzīgi. Ziemassvētku kaujās krita 1200 strēlnieku, ievainojumus guva apmēram 2500 karavīru. Vairāki strēlnieki nomira vēlāk pēc saindēšanās ar nāvējošām gāzēm. Tīreļpurvs bija pilns līķiem. Daudzus kritušos cīņu biedri no purva cīņu iznesa vēl 1917. gada pavasarī.
Tauta piemin savus varoņus
Militārā ieguvuma no Ziemassvētku kaujām nebija nekāda. Par tādu gan var uzskatīt strēlnieku uzskatu maiņu. Viņi pārliecinājās, ka savas valsts brīvību var izcīnīt tikai paši, nevis paļaujoties uz kādu svešu karaspēku. Cara virsnieku nevērības un pat nodevības dēļ nevajadzīgi tika izlietas daudzu Latvijas varoņu asinis. Tas viss radīja naidu pret carismu un vācu iebrucējiem. O. Kostanda savā Latvijas vēstures grāmatā raksta: “Šim noskaņojumam bija izšķiroša nozīme latviešu aktīvā dalībā nākamajos notikumos līdz 1920. gadam.” Kā zināms, turpmākajos gados latvieši izcīnīja brīvību.
Ziemassvētku kaujās parādītā strēlnieku varonība dziļi iegūlās tautas atmiņā. Cīņām Tīreļpurvā savus darbus veltīja vairāki rakstnieki un dzejnieki. Aleksandrs Grīns sarakstīja slaveno romānu “Dvēseļu putenis”. Šo tēlaino vārdu salikumu, rakstot par minētajām kaujām, savā dzejā izmanto arī Edvards Virza: “Šai naktī liels putenis griežas un diezin cik ilgi tas ilgs. / Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki ceļas, viņš tad / Pār Latviju gaudo un griežas, un nenobeigs griezties nekad.”
Tīreļpurva drūmā ainava un klusums rosinājis vairāku rakstnieku iztēli Ziemassvētku kauju notikumu attēlojumā iekļaut misticisma elementus. Vairāku darbu autori par kritušajiem varoņiem nākamajai paaudzei atgādina, tēlojot viņus kā veļus, kuri Ziemassvētku naktīs parādās Tīreļpurva apkaimes iedzīvotājiem. Tā šie rakstnieki it kā mudina pastāvīgi atcerēties kritušos strēlniekus. Viņu piemiņa lai neļauj mūsu sirdīs izdzist dzimtenes patriotismam!
