Gribu jums pastāstīt vienu tikko notikušu atgadījumu. Neticami, bet fakts!
Gribu jums pastāstīt vienu tikko notikušu atgadījumu. Neticami, bet fakts!
Bija saulaina jūnija svētdiena, gar debesmalu staigāja zilgan- melni mākoņi. Taisījos iet uz dārzu ravēt, bet vīrs atturēja un teica, ko es svētdienā ravēšu, iesim labāk uz dīķi apskatīt ūdensrozes. Tā mēs aizgājām. Dīķis mums kā nesimetrisks pakavs ar pussaliņu. Uz pussaliņas aug bērzi, bet saauguši arī mazi bērziņi un apses. Runājām, ka tie mazie visi jānocērt, nevar taču uz salas un gar dīķi audzēt mežu. Vīrs noteica, ka vienmēr pietrūkst laika, vajadzētu arī laipu uztaisīt.
Tā runādami, aizgājām vēl pagalmā apskatīt puķes. Vīrs saka: “Tā kastaņa gan stipri noēno puķes!” Es: “Par daudz dižens izaudzis!”
Tad sākās pērkona negaiss. Bija viens tāds stiprs spēriens, līdz ar to arī pērkons pārgāja. Nogaidījām, kamēr pāriet lietus, un gājām vakara darbus veikt. Tad aiz pārsteiguma gandrīz zaudējām valodu, jo no lielās kastaņas puse gulēja zemē, tieši tā pusē, kura apēnoja puķes. Tā nokritusi pa vidu elektrības vadiem un puķes nebija nolauzusi. Un pie dīķa arī laipiņa uztaisīta, ļoti tievs šmaugs bērziņš pārgāzies pāri no dīķa izejošajam kanālam.
Kāda lasītāja, kura nevēlējās minēt vārdu