Mūsu Latvijā vasara ir ļoti īsa, taču piepildīta gan. Ja pašiem ir vēlme svinēt dzīvi, to var darīt gandrīz katru nedēļas nogali un katru reizi citā Latvijas malā. Mūsdienās visas sevi cienošas pilsētas vai pagasti svin savus svētkus, tad vēl Līgo un Jāņi, zvejnieku un nēģu svētki, alus svētki, kuri šovasar pirmo reizi tiks svinēti arī Valkā, un tā tālāk. Teorētiski, zinot, ka Latviju var šķērsot četrās piecās stundās, valcēnietis var doties uz svētkiem Ventspilī vai uz citu sev interesējošu vietu, ja vien šķiet, ka citur ir kas labāks. Taču reizēm šķiet, ka visa kā ir par daudz. Un tā jau nav, ka negribas apmeklēt pasākumus, bet pēc nogurdinošas darba nedēļas reizēm gribas mieru un klusumu, nevis skaļu mūziku un lielus ļaužu pūļus. Jūs teiksies, pienācis tas vecums, kad gribas uzvilkt siltas čības un zvilnēt dīvānā pie televizora. Nē! Pieļauju, ka ne man vienai ir šādas sajūtas par daudzajiem izklaides pasākumiem, tāpēc nedaudz žēl visu to pasākumu rīkotāju un izklaides kompāniju darbinieku, kuri pūlas un cenšas cits citu pārtrumpot ar mērķi panākt, lai svētkus apmeklētu pēc iespējas vairāk cilvēku.
Regulāri ciemojoties pie radiniekiem Cēsīs, esam runājuši arī par šo tēmu, jo viena māsīca ir viesnīcu un kafejnīcas īpašniece. Zināms, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem Cēsīs ir notikuši grandiozi pasākumi visas Latvijas mērogā, sākot ar jaunatnes svētkiem un divu dienu ilga Alus festivāla. Sākotnēji pasākumu laikā Cēsis gāza apkārt, bet tagad tā vairs nav. Viens no retajiem pasākumiem, kas tiešām ir apmeklēts, ir slavenās Imantdienas. Savukārt pārējie pasākumi ir zaudējuši apmeklētāju lielos pūļus. Un tas ir saprotami, jo, lai atpūstos, ir vajadzīgs brīvs laiks un, kas nav mazsvarīgi, arī nauda. Ja ģimene to nolēmusi tērēt izklaidei, tad tiek septiņreiz mērīts un tikai tad pieņemts lēmums, uz kuru tieši pasākumu doties.
