Marta otrajā pusē valcēnietim Dainim Jansonam radās iespēja doties 10 dienu atpūtas braucienā uz Keniju.
Marta otrajā pusē valcēnietim Dainim Jansonam radās iespēja doties 10 dienu atpūtas braucienā uz Keniju. Sadarbības partneru piedāvājumu viņš ar prieku izmantoja un apgalvo, ka šajā valstī labprāt atgrieztos atkal un atkal.
Vienīgā obligātā naudas izdošana šajā ceļojumā bija 50 dolāru maksa par vīzu iebraukšanai Kenijā. “Vīza izskatījās kā pavisam necils papīra gabaliņš. Ielidošana no Frankfurtes Kenijas otrajā lielākajā pilsētā Mombasā izskatījās itin dīvaina — pēc nolaišanās lidlaukā, kurā bija redzamas tikai kara lidmašīnas, visiem pasažieriem bija jāiziet cauri ar automātiem bruņotu karavīru ķēdei. Sajūtas itin neierastas, turklāt, arī braucot uz pilsētu, jāšķērso dažādi bruņoti posteņi un dzeloņaini šķēršļi, kas neļauj braukt lielā ātrumā. Tikai pēc tam Latvijas tūristu grupa uzzināja, ka visi šie pasākumi ir paredzēti ārzemju tūristu aizsargāšanai no vietējiem ļaundariem un laupītājiem,” stāsta Dainis.
Tūrisms Kenijas kasē dod jūtamu pienesumu
Kenijas galvaspilsētā Nairobi ir īpaši augsts noziedzības līmenis. Tur jārēķinās ar apstākļiem, ka fotoaparātu no kakla var noraut kopā ar galvu. Savukārt Mombasā situācija ir pavisam citāda — pat naktī vienatnē var droši pastaigāties, nebaidoties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Ārpus galvaspilsētas dzīvojošie metropoli neatzīst par labu esam.
Latviešu grupa dzīvoja elegantā pieczvaigžņu viesnīcā “Leopard Beach Hotel” Indijas okeāna krastā. Dainis uzskata, ka šī viesnīca patiešām atbilst zvaigžņu standartiem, jo katrā istabā ir kondicionieri un citas ērtības. Ēdināšana un viss pārējais neizraisīja nekādas pretenzijas. Visas apkalpošanā neiekļautās ekstras jāapmaksā, izrakstoties no viesnīcas. Piemēram, ja klientam ir kādas īpašas vēlmes, viņam atliek vien pasacīt apartamentu numuru un viss vajadzīgais tur tiks nogādāts, ieskaitot pat suvenīrus (cepures, pludmales čības, skulptūriņas un tā joprojām) no kompleksā ietilpstošajiem veikaliņiem. Kenijas naudas vienība ir šiliņš, tā vērtība atbilst vienam Latvijas santīmam.
Vienīga ēna — cepure un baobabs
Kenijā ir tāds mitrums, ka pat nauda makā kļūst slapja. Dienā gaisa temperatūra parasti ir apmēram 40 – 45 grādi un mitrums ir virs 70 procentiem. Piemēram, izžāvēt drēbes ārā ir neiespējami. Miklumu no tām neizdabūt. Vienīgā iespēja rast apģērba sausumu ir ar kondicioniera un apgaismes lampu palīdzību. Pirmajās dienās viesnīcā Dainim īpašas grūtības sagādāja fototehnikas glabāšana. “Tikai trešajā dienā nočekoju, ka aparāti jāglabā vannas istabā, kas ir pasargāta no kondicioniera ietekmes. Pirmajās dienās, izejot ārā, visa optika tā nosvīda, ka vismaz stundu fotografēšanas prieki bija liegti. Fotogrāfi šo problēmu labi pārzina, taču kurš varēja iedomāties, ka šādas ķibeles gadīsies karstajā Āfrikā,” smaida Dainis. Dienas vidū saule ir tieši virs galvas, tāpēc vienīgā iespējamā ēna ir cepures malas vai baobaba zari. Daļa iezemiešu staigā zem saulessargiem, bet tā nav tipiska parādība. Kāda Daiņa kolēģe sacīja, ka katrs latvietis kaut ko ir atstājis Kenijā, un tā ir saules apdeguma dēļ nolobījusies āda. Lai gan tika lietoti krēmi ar stipru aizsardzības pakāpi pret saules apdegumiem, latviešu grupā nebija cilvēka, kuram nebūtu nolobījusies āda.
Ceļojumiem jāgatavojas rūpīgāk
Visnotaļ interesanta bijusi snurkulēšana, tas ir, niršana okeānā ar sejas masku un gaisa caurulīti. Šādā veidā tūristi apskatīja koraļļus. Šis ceļojums notika neitrālos ūdeņos, no kurienes jau varēja redzēt Tanzāniju. Dainis priecājas, ka viņu kuģīti itin ilgi pavadījuši delfīni. Kuģa apkalpes locekļi sacījuši, ka šāda veiksme tūristiem nav ierasta parādība. Protams, tika izmēģināta veiksme arī tunču makšķerēšanā, diemžēl komandā, kurā piedalījās Dainis, bija tikai neveiksmīgi zivs piekošanās mēģinājumi. Kolēģiem otrā kuterī veicās labāk.
Tajā dienā grupai pusdienas notika uz kādas saliņas, kur baobaba ēnā tika baudīta lielu krabju spīļu gaļa. Ceļotājs piebilst, ka šī gaļa būtu garšīgāka, ja katlā ūdenim līdztekus sālij būtu pievienotas arī dilles, kā to dara, vārot vēžus Latvijā.
Dainim, protams, interesantākais piedzīvojums bija došanās uz safari nacionālajā parkā. Diemžēl ilgākais piedāvājums bija tur pavadīt divas dienas. Ceļojums turp 600 kilometru attālumā notika ar nelielu lidmašīnu. Nometne tūristiem bija tikai 100 kilometru no Viktorijas ezera, kas ir viens no izcilākajiem Āfrikas dabas apskates objektiem (300×400 kilometru liela ūdenskrātuve).
Dainis nožēlo, ka pirms ceļojuma nav saņēmis gana daudz informācijas par paredzēto programmu. Ja šāda informācija būtu, internetā varētu sameklēt dažādas iespējas un dabas parkā nodzīvot pat trīs diennaktis, turklāt apskatīt Viktorijas ezeru, kas ir ļoti bagāts ar Āfrikai tipisko floru un faunu. Diemžēl ceļojumam atvēlētais laiks bija par īsu, lai apgūtu niršanu ar akvalangu un ieskatītos dziļākās okeāna dzelmēs.
Kenijieši ir labākie skrējēji pasaulē
Visnotaļ interesanti dabas parkā bija masaju ciemu apmeklējumi. Masaji nenodarbojas ar zemkopību, bet gana govis un kazas. Arī medniecība viņus neinteresē. Bērni uz skolu iet 10 un vairāk kilometru, turklāt pusdienās atgriežas savā ciematā. Tātad katru dienu viņi kājām veic apmēram 40 kilometru. Šā iemesla dēļ nevajadzētu brīnīties, kāpēc keniješi ir pasaulē labākie garo distanču skrējēji. Viņiem lielu attālumu pārvarēšana ir parasta ikdienas nodarbe.
Ciltī, kurā viesojās Dainis, pieņemts, ka sievietēm jāprecas 20 gadu vecumā, bet vīriešiem labākais vecums sievas apņemšanai ir 26 gadi. Vietējie stāsta, ka pilsētās meitenes dzemdē jau padsmit gadu vecumā. Kenijā ir atļauta daudzsievība. Bagāti ļaudis atļaujas uzturēt pat 30 sievu, bet visbiežāk vīrietim ir 3 – 4 sievas. Tradīcijas ir stabilas — ja ģimenē nomirst vīrs, viņa brālim automātiski jāpieņem nelaiķa sieva un bērni ar visām viņu problēmām. Tieši šā iemesla dēļ gandrīz 80 procenti iedzīvotāju ir slimi ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Pašlaik valsts institūcijas velta daudz pūļu, lai sabiedrība saprastu kontraceptīvo līdzekļu nozīmi.
Vīrietim nav īpašuma tiesību uz sievu
Ja vīrietis atnāk mājās un pie durvīm ierauga svešu šķēpu, tas nozīmē, ka ieeja ir liegta, jo sievu seksuāli izklaidē cits vīrietis. Ja pie kādas būdas durvīm nav šķēpa, tad vīrietis var droši iet iekšā un apmierināt savas iegribas. Masaji nepazīst greizsirdību, jo viņi ir ļoti pietuvināti dabai. Šī paraža ir ļoti tuva dzīvnieku valstī notiekošajam.
Kenijā katru dienu apmēram 700 cilvēku mirst no malārijas, tas ir, oda kodiena dēļ. Patiesībā šī kaite ir ārstējama — nepieciešama viena injekcija, kas maksā apmēram 12 latu. Diemžēl daudzi to nevar atļauties, tāpēc dažu nedēļu laikā slimība tā progresē, ka cilvēks nomirst. Tūristu lidmašīnu pasažieriem apkalpojošais personāls allaž lūdz materiālu palīdzību, lai no nāves izglābtu vismaz bērnus. Parasti ziedo visi, ieliekot kādu banknoti īpaši izsniegtā aploksnē, kas jāatdod stjuartei, izkāpjot no lidmašīnas. Dainis nebija izņēmums. Iespējams, viņš izglāba kāda melnādaina cilvēka dzīvību.
Viņš sastapa kādu baltkrievu, bijušo Padomju Savienības kara lidotāju, kurš pēc kara bāzu likvidēšanas neesot varējis dzīvot bez debesīm un tāpēc uzsācis savu biznesu — tūristu nogādāšanu līdz Viktorijas ezeram piecvietīgā līdmašīnā. Viņš esot laimīgs arī Āfrikas debesīs.
Cits citu ēd, un visi ir apmierināti
“Mēs sapratām, ka Latvijas bomži dzīvo ļoti labi, salīdzinot ar Kenijas trūkumcietējiem. Faktiski šo situāciju vispār nav iespējams salīdzināt. Pilsētās bērni staigā mušu mākoņu klātām sejām. Nabagiem pārtiku atrast ir ļoti grūti. Atbaidoši. Eiropiešu tradicionālās slimības Kenijā nav sastopamas. No lielajām pilsētām attālinātajās vietās cilvēki slimo retāk.
Dainis zina, ka melnie stārķi Latvijā ir retums. Lai izzinātu to daudzumu, mūsu valstī tiek rīkotas īpašas akcijas, kas parasti ir mazrezultatīvas. Braucot uz pusdienu maltīti Kenijā, viņš ieraudzījis šos putnus un aicinājis kolēģus un šoferi apstāties, lai tos nofotografētu. Diemžēl autotransporta ķibeļu dēļ neizdevās.
Dzīvnieku vērošana Dainim sagādā īpašu prieku. Gidu pirmais jautājums parasti ir par to, kādus dzīvniekus tūristi vēlas redzēt, jo iespējas ir gandrīz neierobežotas. No visiem tradicionālajiem Āfrikas zvēriem ierobežotā laika dēļ Dainim neizdevās redzēt degunradzi un leopardu. Visinteresantākais Āfrikā ir tas, ka vienuviet var sastapt ļoti dažādus dzīvniekus. Amizanti, ka visi izskatās gana apmierināti un ir ar spīdošu spalvu. Milzīgie dabas parki nav salīdzināmi ar zoodārziem, jo dabā darbojas pastāvīga izdzīvošanas ķēde — cits citu ēd, turklāt visi ir apmierināti.
Ceļotājiem allaž piestiprina apsargus. Interesanti, ka šie ļaudis pret zvēriem izturas ar milzīgu cieņu — viņi necenšas tos aizgaiņāt, bet rūpējas, lai tūristi nepieietu pārlieku tuvu.
Safari rīkotāji, protams, ievēroja, ka Dainim ir nopietna fotoaparatūra, tāpēc viņam piestiprināja īpašu cilvēku ar rīksti, kuram bija ļoti rūpīgi jāseko fotogrāfa gaitām.
Dainis tagad zina, kādi dzīvnieki kurās diennakts stundās jāfotografē. Piemēram, žirafes, uzlecot saulei, jau dodas atpakaļ paēnī cilvēkiem nepieejamās vietās. Citi dzīvnieki savukārt skatāmi tikai pēc saulrieta — uzlecoša Mēness gaismā.
Dzīvnieku aplūkošana un fotografēšana iespējama tikai no džipa. Nav mazums gadījumu, kad tūristi, ieraugot mīlīgiem lieliem kaķēniem līdzīgos lauvas, kuri žāvājas un spēlējas, izkāpj no automašīnas un acumirklī top saplosīti. Tā gadās. Lauvas nav nekādi vārguļi. Viņi netērē spēkus, lai nomedītu zaķi, jo no tā nekādas maltītes nebūs. Pēc viņu domām, jāmedī gana lieli dzīvnieki, piemēram, antilopes, zebras un tamlīdzīgi, lai ēdiena pietiktu visai 13 lauvu ģimenei.
Par melnīšiem visjaukākie iespaidi
Dabas parkā Dainim nācās novērot itin neierastas ainas — negaisa laikā ziloņi priecājās, vārtījās ūdens peļķēs un mētājās ar dubļiem. Lauvas tik atklāti prieku neizrādīja, taču izskatījās visnotaļ omulīgi. Šiem plēsējiem īpaša delikatese ir kārpcūkas. Garšīgi.
Kenijā visbiežāk lietotais vārds ir “džambo”, kas nozīmē “sveiks”, “čau”, “privet” un tamlīdzīgi. Otrs populārākais teiciens ir “akuna matata”, kas tulkojams, ka nav nekādu problēmu. Tūristi šos izteicienus iemācās visātrāk. Kenijieši runā angliski, iespējams, angļu valodā runājošajās valstīs maz saprotami, taču sazināties var.
Smalko viesnīcu apmeklētājiem katru vakaru ir nodrošinātas izklaides ar vietējo mākslinieku un amatnieku piedalīšanos. Piemēram, masaji uzskata, ka, augstāk uzlecot atsperoties ar abām kājām, drīzāk varēs apprecēties. Viņi ir visnotaļ kalsni, fiziski attīstīti, tāpēc no vietas var uzlēkt līdz pat 70 centimetru augstumam. Vēl visnotaļ interesantas un eiropietim neierastas ir masaju dziesmas, kas faktiski paredzētas savvaļas zvēru atbaidīšanai.
Kenijā Dainis piedzīvoja daudz negaidītu un interesantu situāciju pat visikdienišķākajos mirkļos, piemēram, mango sagriešanā. Eiropā tā nenotiek. Saprotami, ka Āfrikā zināmie un līdz šim neiepazītie augļi garšo citādāk nekā kuģu tilpnēs gatavinātie. Tieši šā iemesla dēļ Dainis brokastīs allaž ēda tikai vietējos augļus un dzēra no tiem svaigi spiestās sulas. Dažiem baudītajiem augļiem viņš joprojām nezina nosaukumu.
Dainim ir visnotaļ jaukas atmiņas par viesnīcas apkalpojošo personālu — tikai melnās ādas krāsas cilvēkiem. Viņi ir inteliģenti, iejūtīgi un patīkami. Istabenes ar īpašu izdomu katru rītu uz gultas veidoja ziedu kompozīcijas. Latvieši pateicībā uz naktsgaldiņa atstāja kādu naudaszīmi, taču tā nekad netika paņemta. Tikai pēc kāda laika nāca saprašana, ka banknote jāatstāj uz gultas. Tas darbojās.
Dainis atzīst, ka Kenija ir valsts, kurā viņš vēlētos fotografēt vēl un vēl. Viņu neinteresē dzīve pilsētās, bet dabā — noteikti.
