SKDS veiktajā pētījumā “Sabiedrības integrācijas aktuālākie aspekti” secināts, ka 65 procenti Latvijas iedzīvotāju sabiedrību neuzskata par saliedētu un integrētu.
SKDS veiktajā pētījumā “Sabiedrības integrācijas aktuālākie aspekti” secināts, ka 65 procenti Latvijas iedzīvotāju sabiedrību neuzskata par saliedētu un integrētu. Tas ir sliktāks rezultāts nekā 2003. gadā veiktajā līdzīgā pētījumā.
Sabiedrība sašķeļas ne tikai starp tautībām, bet arī ekonomiskās nevienlīdzības, sociālo un tiesisko aspektu dēļ.
Pētījuma laikā aptaujāti 1072 iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 75 gadiem, kā arī apkopoti pieejamie statistikas un citu pētījumu dati. Tiesa, nav zināms, vai aptauja notikusi tikai galvaspilsētā, vai daļa respondentu izvēlēti no mazpilsētām, jo situācija, piemēram, Valkā vai Smiltenē radikāli atšķirtos no rīdzinieku domām. Arī aptaujāto skaits ir neliels, un tas jūtami var ietekmēt pētījuma objektivitāti. Ja lielpilsētā tiešām cilvēkus dala latviešos un krieviski runājošajos, tad latviskajās mazpilsētās, visticamāk, — bagātajos un nabagajos. Stabilā vidusslāņa mums joprojām nav, tāpēc pilnīgi saprotami, ka bagāto turība strauji aug, bet nabagie kļūst aizvien nabadzīgāki. Sliktākais, ka pēdējiem aizvien vairāk zūd ticība valdības tādai politikai, kas dotu ticību rītdienai. Tieši tāpēc daudziem bezcerībā nolaižas rokas un iznākumā sabiedrība sašķeļas vēl vairāk.
Tomēr ir liela atšķirība starp šodienu un, piemēram, astoņdesmito gadu sākumu, kad gandrīz visi bijām vienlīdz nabagi. Tiesa, badā neviens nemira, ar vidusmēra algu galus varēja savilkt. Vien tā morālā pazemotība, kas tolaik šķita pašsaprotama. Dzejnieks Māris Melgalvs to spēja definēt precīzi: “Rindā dzimu, rindā augu, rindā mūžu nodzīvoju…” Dēls man joprojām netic, ka viņa vecumā apelsīnus ēdu labi ja pāris reižu gadā. Viņš apšauba, ka veikalos kaut kā varēja nebūt, ka cilvēki lepojās ar to, ja aplinkus paņēmieniem varēja iegūt kaut ko garšīgāku vakariņu vai svētku galdam. Tas kļuva par sistēmas nozīmīgu sastāvdaļu. Sabiedrība bija sašķelta tajos, kuriem ir sakari tirdzniecībā vai īpašajās ēstuvēs, un tajos, kuriem pēc dienišķās desas bija jāstāv bezgalgarās rindās. Ja veicās, uzrādot pašvaldības izdotu vizītkarti, varēja priecāties par maksimālo devu — kilogramu vai diviem. Igaunijas pierobežā bija vieglāk — desu vairāk un rindas īsākas. Varbūt jāveic pētījums, kāpēc tik daudziem cilvēkiem tomēr ir nostalģija pēc tiem laikiem. Viņi jutušies laimīgāki.
