Jau labu laiku gatavojos izklāstīt savus novērojumus par to, kas notiek Smiltenes centrā, bet visu laiku atlieku. Izlasot 28. jūlija “Ziemeļlatvijas” rakstus, sapratu, ka vairāk klusēt nevar. Kā policijas darbinieki varētu kontrolēt, kas notiek uz kāpnēm pie Smiltenes kultūras un sporta centra, ja viņi neredz, kas notiek turpat deguna priekšā pilsētas centrā?Kad jādodas vakarā pie miera, tad pilsētas centrā sākas dažādu transportlīdzekļu ātrumsacensības. Tā kā dzīvoju pašā centrā, tad šos jandāliņus nākas dzirdēt itin bieži. Nerunājot nemaz par kaucošajām riepām un motoru rēkoņu, kas nāk no stāvlaukuma puses baznīcas priekšā. Pat nākamajā dienā var redzēt riepu nospiedumus.Vai tiešām policija šo neredz, vai arī negrib redzēt?Un, runājot par dzērājiem, kas apsēduši Baznīcas laukumu – uz to pusi pat negribas iet. Labāk izeju starp mašīnu rindām, nekā pa gājējiem domāto celiņu. Man ir kauns, ka mūsu Smiltenē ir kā krogā. Iebraucējiem pirmais iespaids droši vien ir šausminošs, redzot tik daudz aizpampušu ģīmju, snauduļojot uz soliņiem Baznīcas laukumā. Vai šo skatu tomēr nebūtu jānovērš mūsu kārtības sargātājiem?Gribētos, lai mums visiem būtu patīkami pārvietoties pa pilsētu, un uz soliņiem varētu atpūsties piekusuši pensionāri, nevis dzērāji. Atgriežoties pie raksta, kurā cilvēks Līgo vakarā devies uz mājām un apturēts, sastādot protokolu – tiešām nav saprotams, kam domāta policija, ja ikdienā tā lāgā nemaz nav pamanāma, bet tādos svētkos ķer iereibušus līgotājus. Jā, protams, ir jau vieglāk saņemt ciet cilvēku un sastādīt protokolu, nevis ieviest kārtību, kur vesels bars uzdarbojas. Ļoti gribētos, lai policija saprastu, kas un kur tai jādara, lai vakaros mieru neaizdzītu rēcošas automašīnas vai piedzērušu jauniešu bari, kas nespēj sevi kontrolēt.Ar cieņu, no šīs nejēdzības nogurusī pensionāre
