Ne es pirmā, ne pēdējā, kas saka – reizēm ikdiena pazib kā vāvere ritenī. Tomēr šī nedēļa man lika nedaudz apstāties un padomāt par to, kas īsti ir labie darbi. Šīs pārdomas mani rosināja šonedēļ notiekošā “Labo darbu nedēļa”. Tā liktenim labpaticies, ka mūsu daudzdzīvokļu namā kaimiņos mitinās divas cienījama vecuma kundzītes, kurām mūžībā viens pēc otra aizgājuši tuvinieki. Viena sirmmāmiņa ir palikusi pilnīgi viena, bet otrai vēl ir mazdēls, toties visi trīs bērni guļ kapos. Par abām kundzītēm rūpes uzņēmušies tuvākie kāpņu telpas kaimiņi. Redzu, ka katru dienu kaimiņsievas ieiet pie viņām, lai apskatītos, vai pensionāres ir pie veselības, vai ir paēdušas un vai kaut ko nevajag atnest no veikala. Arī pārējie kaimiņi labprāt mēdz aprunāties ar tantītēm, jo, domājams, saprot, ka diendienā ir vienas, tāpēc pat ikdienišķas sarunas spēj viņām sagādāt prieku un interesi par dzīvi. Vēl gribu pieminēt kādu citu gadījumu. Tas liek aizdomāties, vai, darot labu, nepaliekam muļķa lomā. Pēdējā laikā lielākajās Latvijas pilsētās radies jauns rūpals, kā negodīgā ceļā iegūt naudu. Jauni, nekaunīgi un melīgi puiši parasti savam netīrajam darbam – apkrāpšanai – izvēlas sievietes. Viņi stāsta, ka iepriekšējā vakarā nelaimīgā kārtā apzagti, tāpēc nav naudas atpakaļceļam uz mājām, nosaucot vienu no tālākajām pilsētām kaut kur Latgalē. Puiši ir tik pieklājīgi, ka naudas aizdevējai paprasa pat bankas konta numuru un tālruņa numuru, lai aizdoto summu varētu atdot atpakaļ. Diemžēl solījumi paliek tikai solījumu līmenī, jo atklājies, ka uz šīs izmestās makšķeres uzķērušās jau daudzas.
