Ja runā par dzelteno presi, tad akcentē trīs galvenos virzienus, par ko jāraksta, lai iemantotu daudz lasītāju.
Ja runā par dzelteno presi, tad akcentē trīs galvenos virzienus, par ko jāraksta, lai iemantotu daudz lasītāju. Principā to pašu var sacīt arī par citiem masu saziņas līdzekļiem, jo vairāk par visu cilvēkus interesē sveša gulta, sveša nauda un sveša nāve.
Lai arī pasaulē ievērību izpelnījušies daudzi notikumi, šoreiz tikai par trim, kas mums, Latvijas ļaudīm, tuvāki un satraucošāki. Tāpēc atstāsim citai reizei notikumus Irākā un Irānā, kā arī to, ka Palestīnas zemē Izraēļa mantinieki sagrāva Jērikas cietuma mūrus, lai atbrīvotu no palestīniešu pārraudzības sešus teroristus, kuri tagad būs spiesti uzturēties Izraēlas cietumos. Komentētāji ar ironiju atgādina, ka Jērikas mūru drupināšana jau notikusi senajos Mozus laikos, tikai tolaik helikopteru un buldozeru vietā izmantoja bazūnes. Ja nopietni, tad šoreiz Izraēla pierādīja, ka vajadzības gadījumā spēj rīkoties asi un aši.
Kam vara, tam nauda. Un otrādi
Varen jau efektīgs izskatījās “De facto” raidījums televīzijā. Uzslavu pelna profesionāli sagatavots sižets. Kaut personīgi man derdzas Ilzes Jaunalksnes prokuroriskais stils, kam vajadzētu apliecināt, ka tieši viņa ir visgudrākā un varenākā persona Latvijā, kuras spēkos ir gāzt ministrus un valdības. Nav grūti saprast, ka Jaunalksne jūtas tik dižvarena tāpēc, ka aiz viņas muguras neredzami stāv kādi noteikti politiskie un biznesa spēki. Ja visa žurnālistu draudze rīkotos ar tādu pašu jaudu, tad Latvijā kopš neatkarības atgūšanas nebūtu bijis iespējams izveidot nevienu valdību.
Jāšaubās, vai Jūrmalas skandāls vispār būtu iemantojis tik lielu interesi, ja netuvotos jaunas vēlēšanas, un tad jau īstā reize, lai gremdētu konkurentus, ceļot savas partijas seksti. Ne jau tiesneši vai viņu palīgi paši uz savu galvu televīzijai piespēlēja materiālus, pārkāpjot profesionālās ētikas normas, tas tika darīts “Jaunā laika” interesēs. Ir taču vajadzīgs, lai tauta piemirstu jaunlaicēnu Audera, Jaunupa un paša Repšes mesto ēnu uz godīguma frakām. Bet ir vēl citi motīvi. Repše nekad nepiedos Šleseram, kā tika gāzta viņa valdība. Atceramies, tas bija vicepremjers Šlesers, kas gāza Repšes valdību.
Pats Šlesers, darbodamies politikā, ir daudz ko mācījies, un tagadējā Kalvīša valdībā viņš patiešām bija viens no redzamākajiem ministriem. Vienlaikus jāatzīst, ka Satiksmes ministrija ir ļoti naudīga iestāde, un, piemēram, dalot līdzekļus jauniem ceļiem, ministram visas iespējas vairāk atbalstīt sev draudzīgas pašvaldības. Un biznesa draugi arī tad netiek aizmirsti.
Ka ar balsu pirkšanu Jūrmalas domē sanākušas nepatikšanas, Šlesers apzinājās pats. Daļēji tāpēc nesen devās sava veida svētceļojumā uz ASV, kur centās iemantot Dieva tā Kunga aizstāvību. Bet to jau mūsu vectēvi zināja, ka vecais Dievs nav mazais bērns, tāpēc savtīgus lūgumus neuzklausa.
Domājams, ka Šleseram tagad vajadzēs attālināties no aktīvās politikas. Maz cerību iekļūt 9. Saeimā. Starp citu, nepalīdzēs arī pietuvinātība prezidentes ģimenes locekļiem. Un nebrīnīsimies, ka Jēkabsona liktenis piemeklēs arī Jaundžeikaru. Ja vien Repše liks to darīt Jaunalksnei.
Skandālā atklājās pati skumjākā patiesība, proti, gan pašvaldības, gan valdības Latvijā sāk manipulēt visvisādi krievvalodīgie germani. (Germans latviski būtu Hermanis, bet krieviski nelabi skanot vārda pirmā daļa.) Pret nelietībām ļoti grūti cīnīties ar godīgām metodēm — tā ir patiesība, kas spilgti izpaudās mums pazīstamo interfrontistu cūcībās, kam sakars ar 16. martu. Teiktais attiecas gan uz politiku, gan biznesu.
Lukašenko un režīma kliķe
Rakstu šīs piezīmes pirms vēlēšanām Baltkrievijā, kaut rezultāti zināmi jau iepriekš. Daudzi komentētāji lielā nasaprašanā, kāpēc Baltkrievijā režīms tik mežonīgi vajā opozīciju, ja par Lukašenko tik un tā nobalsos paklausīgā tauta. Dīvaini, ka neviens nav pamanījis patiesību. Lieta tā, ka diktatori nevalda vienpersoniski, ap viņiem ikreizi izveidojas varas kliķe, kura ar laiku sāk manipulēt ar savu “baķku”. Skaidrs, ka Lukašenko vairāk par visu baidās zaudēt varu, tāpēc gan padomnieki, gan VDK un specvienību vadītāji uztur mītu par draudošo oranžo revolūciju, par it kā atklātiem teroristu nodomiem un pat par ārvalstu aģentu aktivitātēm. Pēc šādiem ienaidnieku “atmaskojumiem” diktatoram jāsaprot, cik nevarīgs viņš var kļūt, ja uzticamie kalpi uz mirkli zaudēs modrību.
Krievu politologs Leonīds Radzinovskis ļoti trāpīgi noraksturoja situāciju ar “Eiropas pēdējo diktatūru”. Pēc viņa domām, Lukašenko pašreiz ir svētība Eiropai, jo, kamēr Minskā valdīs “baķka”, tikmēr nav iespējama Krievijas un Baltkrievijas apvienošanās konfederācijā. Otrkārt, Lukašenko nepieciešams Putinam kā izdevīgs fons. Ja nebūtu diktatora Lukašenko, tad Rietumi par Eiropas lielāko diktatoru uzskatītu Putinu.
Kādreiz Ļeņins, sasapņojies par vispasaules revolūciju, apgalvoja, ka nākotnē visā pasaulē būs uzvarējis sociālisms, Šveice palikšot kā vienīgais kapitālisma muzejs. Nupat noticis kaut kas līdzīgs, tikai apgrieztā kārtībā.
Pieminot Lennartu Meri
Mana nelielā personīgā pazīšanās ar kādreizējo Igaunijas Rakstnieku savienības valdes sekretāru Lennartu Meri man kalpoja par īpašu stimulu, lai sekotu kaimiņtautas prezidenta gaitām. Tolaik, 1986. gada vasarā, sēžot Vijciemā uz malkas klučiem, ciemiņš rezignēti sacīja: “Šausmīgi trūkst brīva laika. Bet tagad ir īstais brīdis, lai kaut ko darītu savas tautas nākotnes labā.”
Un Lennarts Meri arī darīja. Kaut Tautas frontes dibināšanas laikā dedzīgākais runasvīrs bija Savisārs, Meri galvenokārt darbojās virzienā uz ārzemēm. Kad Igaunija ieguva neatkarību, daudzās valstīs tai jau bija savas pārstāvniecības, atlika nomainīt tikai izkārtnes. Un dabīgi, ka Meri kļuva par pirmo ārlietu ministru. Tagad avīžnieki tikai noklusē, ka Meri no ārlietu ministra amata tika atstādināts Arnolda Rītela intrigu dēļ. Tāpēc jutos gandarīts, ka abu politiķu divcīņā par valsts prezidentu kļuva Meri.
Reti gadās, kad mazai valstij par prezidentu kļūst tik izcila personība. Arī Latvija viņam pateicīga par to neatlaidību, ar kādu Meri visām trim Baltijas valstīm bruģēja ceļu uz NATO.
Meri lieliski izprata, ka Baltijai jāturas kopā. Kad Ilvess sāka runāt par Igaunijas orientāciju uz Skandināviju, Meri ironizēja: “Ilvess nav bijis jūrnieks, viņam grūti orientēties debesu pusēs.”
Gribu pieminēt Gunāra Priedes liecinājumu. PSRS Rakstnieku savienība rīkoja “brālīgo republiku” rakstnieku braucienu pa Sibīriju. Tur uz kuģīša visi bagātīgi cienāti. Kādu brīdi Meri ar Priedi izgājuši uz klāja, raudzījušies naksnīgi tumšajos Amūras ūdeņos. Abi klusējuši, līdz Meri sācis dziedāt neatkarīgās Igaunijas himnu, domādams, ka igauniski neviens nesaprot. Bet Priede pirms kara beidzis klasisko ģimnāziju, kur apguvis abu kaimiņzemju himnas, tāpēc sācis dziedāt līdzi. Beigās Meri apklusis un izbrīnīts paraudzījies kaimiņā, pēc tam, ne vārda neteikdams, aizgājis pie dzīrotājiem.
Gribu piebilst to, ka tie politiķi, kas pabijuši Vijciema Bitarkalnā, vēlāk kļūst par savas zemes prezidentiem. Atļauju ikvienam šo manu piezīmi uztvert pēc sava saprāta.
