Mūsdienās vairums cilvēku jūtas nenovērtēti un tādi kā apzagti. Tā nav tikai Latvijas problēma. Tāpēc pakļaujas Krievijas televīziju raidījumiem par drīzu pasaules galu, jo arī pie mums daudzi jūtas satraukušies, dažs nezin kāpēc pērk sāli un sērkociņus. Nekādus citus argumentus šie ļaudis nedzird, tāpēc iesaku labāk pirkt baltus palagus, pēdējās adventes laikā satīties tajos un virzīties kapsētas virzienā. Dīvainas noskaņas sabiedrībā veicina negāciju, lamu un ļaunuma izvirdumi internetā. Mediķi aprēķinājuši, ka negatīvo komentāru autori ir tikai četri procenti no visiem interneta lietotājiem, bet toties šie ļautiņi ir nenormāli aktīvi savu viedokļu izpaudumos. Cik vērti ir šādi viedokļi, liecina nesenie notikumi Krievijā, kur savus darbabiedrus apšāva tā sauktais Maskavas Breiviks. Ārprāta darbs paveikts atraidītas mīlestības un smagu paģiru ietekmē, internetā publicējot savu “manifestu”, kurā visa cilvēce pasludināta par mēsliem, kas jāiznīcina. Satraucošākais ir fakts, ka jau pirmajās dienās pēc traģēdijas internetā šai koncepcijai pieteikušies desmit tūkstoši piekritēju.Līdz šim bijām pārliecināti, ka ar dzīvi neapmierināta ir vecākā iedzīvotāju paaudze, kuru nomāc gan bezdarbs, gan niecīgas pensijas. Jaunatne visumā sekmīgi iekļāvās brīvā tirgus stihijā, apguva valodas un izmantoja atvērto robežu iespējas. Bet interneta komentāros sākuši dominēt pusaudži ar savu bravūru un nesodāmības apziņu. Te gribas atgādināt faktu, ka Āfrikas cilšu karos nereti tiek izmantoti puišeļi, kuriem iespiež rokās kalašņikovu un liek šaut uz visiem, kas lien laukā no krūmiem. Bērni neizjūt bailes no nāves, tāpēc kļūst par ārkārtīgi cietsirdīgiem slepkavotājiem. Izrādās, kalašņikova vietā iespējams izmantot arī internetu, un nupat Īrijā valda satraukums par gadījumiem, kad interneta vajāšanu dēļ divas meitenes izdarījušas pašnāvību.Sabiedrībā valda pārprastas sociālisma idejas sajaukumā ar cilvēktiesību sludinājumiem. Politiķiem un partijām sacenšoties par varu, modernās sabiedrībās nostiprinās liekēžu filozofija, jo pārāk daudz ir to, kuri tikai prasa, lai viņiem dod pabalstus jeb krievu tautā populāro haļavu. Man raksta Amerikas latvieši, ka par Obamu balsojusi galvenokārt sociālisma ideju pārņemtā jaunatne, kura nevar nosaukt ne ASV pirmo prezidentu, ne pašreizējo veceprezidentu. Tie ir tie “Volstrītas ielencēji”, kuri pirms gada bija okupējuši Ņujorkas darījumu centru – viņu prasības bija “maizi un izpriecas”, bezmaksas augstāko izglītību un prezervatīvus bez maksas. Man gan jāpiebilst, ka amerikāņi īstu sociālismu tikai iztēlojas, mēs varam apliecināt, ka Padomju savienībā, teiksim, bezdarbnieku pabalstus nevienam nemaksāja. Tolaik bezdarbnieku pabalstu vietā maksāja minimālo algu arī tiem, kuri reāli neko nedarīja.Latvijā esot ļoti liela nevienlīdzība starp nabagajiem un bagātajiem. Bet nevienlīdzība ir arī Eiropas valstu starpā. Daudzās valstīs bagātie maksā lielākus nodokļus, bet arī šajā jautājumā ir jāievēro robežas. Kolīdz sākas pārspīlējumi, bagātie uzņēmēji sāk pamest valsti, bet viņu vietā nāk uzņēmīgi ķīnieši, kuri strādniekiem maksā četras reizes mazāku algu. To jau pieredz Grieķija, jā, arī ASV.Latvijas premjers un finanšu ministrs ir pirmie mūsu valdības vadītāji, kuri iemantojuši lielu autoritāti pārējā Eiropā. Un ir nenoliedzams fakts, ka budžeta ieņēmumi ir auguši, krīzes pārvarēšanas rezultātā mūsu uzņēmumi krietni modernizējušies. Tālāko ekonomikas izaugsmi lielā mērā kavē prasmīgu strādājošo trūkums. Vienlaikus radies profesionālo bezdarbnieku slānis, kuri mīl dzīvot tikai uz dažādu pabalstu rēķina. Ja Latvijā pabalsti šķiet par maziem, var aizceļot uz Vāciju, Angliju vai Skandināviju, kļūstot par klasisku vazaņķi (tā pirmskara Latvijā juridiski apzīmēja tagadējos bomžus).Mēdz teikt, ka latvieši ļoti pacietīgi, krīzes smagumu pārdzīvoja bez nopietniem protestiem. Manuprāt, sabiedrība gan bija gatava protestēt, bet pēc zināmā 13. janvāra Rīgas grautiņiem stipri nokaunējušies bija galvenie protestu rīkotāji. Tagad valsts budžetā parādās vairāk naudas, un tā ir nauda, kas daudziem “dedzina gurnus”. Un papildu līdzekļus prasa itin visi: mediķi un policisti, pensionāri un dezdarbnieki, kultūras darbinieki un bērnu vecāki, bet arodbiedrību līderi, kuriem nereti algas lielākas nekā premjeram, pieprasa demisijas, referendumus, sola valdību sūdzēt Briselē un Strasbūrā. Tas nevienu nepārliecina, ka nākamā gada budžetā ieplānotais deficīts 1,4 procentu apmērā gada laikā valsts ārējo parādu pieaudzē vēl par simts miljoniem latu. Cik tālu mēs gribam dzīvot uz parāda? Varbūt gribam nokļūt Grieķijas situācijā? Vajadzības ir visiem, un sāp visiem, bet visam savas robežas. Es noteikti jūtu līdzi medmāsām, kuru algas smieklīgi mazas, bet es nevaru atbalstīt arodbiedrības aicinājumus visiem mediķiem pamest valsti. (Tad jau pati arodbiedrība paliks bez biedriem.)Gan reālā sadzīve, gan interneta samazgu ražotāji cilvēku nervus ir burtiski uzskrūvējuši, tāpēc pietiek vienai ministrei mazliet neveikli izteikties, lai tūdaļ tauta (?) pieprasītu demisiju. Tā jau mēs vienreiz gāzām Saeimu, bet ko esam ieguvuši. Ministrei Ilzei Viņķelei vajadzētu vispār atturēties no visādu interviju sniegšanas, jo labi zināms, cik veikli žurnālisti prot izmantot katru izteiksmes niansi, lai diskreditētu politiķus. Vienreiz Viņķeles kundze jau piedzīvoja uzbraucienus “tautas vārdā”, kad tika izdotas tulkotas bērnu grāmatiņas. Visskaļāk brēca tie, kas neko nebija lasījuši. Šajā jautājumā ministrei derēja pārmest, kāpēc dzimumu audzināšanas nolūkos viņa nav izmantojusi latviešu autoru pakalpojumus.Tikmēr otrajā plānā atvirzījies ministrs Sprūdžs, kura aktivitātes patiešām apliecina nekompetenci, ko nav iespējams kompensēt ar varas apziņu.
