Viedokļi politikā var atšķirties ne tikai pretēju interešu dēļ.
Viedokļi politikā var atšķirties ne tikai pretēju interešu dēļ. Svarīgi ir apzināties tradīciju smagumu un vairāku civilizāciju atšķirīgo vērtību skalu.
Teiksim, talibi Afganistānā pirms pieciem gadiem saspridzināja milzīgās Budas statuju (un paši pēc tam zaudēja varu), bet starptautiskās organizācijas sākušas darbus, lai minētās statujas atjaunotu, saliekot kopā akmeņu lauskas, tiesa, dažas no šīm lauskām sver desmitiem tonnu. Vieni pārliecināti, ka viņi veikuši svētu darbu, citi uzskata, ka notikusi svētuma zaimošana.
Pasaulē diskusiju centrā aizvien atrodas Krievija, kura mīl draudzēties ar diktatoriskiem režīmiem, bet demokrātiskās valdības savai tautai skaidro kā bīstamākos ienaidniekus. Politologi spriež, ka krievu sabiedrība no laiku gala radusi respektēt brutāla spēka demonstrējumus, tāpēc šāda dīvaina draugu izvēle.
Skats austrumu virzienā
Padomju Savienības sabrukuma rezultātā pagaisa arī Varšavas militārais bloks un SEPP (Starptautiskā Ekonomiskās palīdzības padome). Ja pirmās uzdevums bija pretspēka radīšana NATO, tad otrajā gadījumā tika veidots vārgs Eiropas Savienības atdarinājums. Abās organizācijās galvenais centrs bija Maskava, bet Maskavai vienmēr gribējies būt noteicējais ja ne pasaulē, tad vismaz kādā šaurākā reģionā. NVS (Neatkarīgo Valstu Savienība) tagad tuvu sairumam, un Krievija meklē citu spēku pielikšanas starptautisku veidojumu.
Lai demonstrētu, ka krievu ērglis no tiesas raugās divos pretējos virzienos, Putins no Sanktpēterburgas ekonomiskā foruma devās uz Ķīnu, kur notika ŠSO (Šanhajas sadarbības organizācijas) sanāksme. Bez Krievijas un Ķīnas ŠSO ietilpst arī četras bijušās Vidusāzijas republikas (nepiedalās Turkmenistāna) — nevienai no šīm valstīm neveicas ar demokrātijas normu ievērošanu. Sadarbība ekonomikas, kultūras, izglītības, zinātnes nozarēs nav nekas peļams, bet pasaulē satraukumu radīja fakts, ka uz sanāksmi bija uzaicināts arī Irānas kareivīgais prezidents Ahmadinedžads. Radās jautājums, vai valstu sešniekam nav paredzēts pievienot arī Irānu. Pagaidām nekāds lēmums nav pieņemts, un vienīgais attaisnojums šādam diplomātiskam solim ir vēlme Irānu paglābt no starptautiskās izolācijas. Izolācija būtu ceļš uz sarunu pilnīgu pārtraukšanu sāpīgajā jautājumā par islama valsts tuvošanos atomieroču radīšanai.
Trieciens Maskavai Irākā
Par krievu diplomātu sagūstīšanu un nogalināšanu Irākā tiek plaši ziņots masu saziņas līdzekļos. Trieciens tas ir jo sāpīgāks tāpēc, ka nelietību pastrādājuši šķietamie Maskavas draugi. Žurnālists Prohanovs vēl nesen Irākas teroristus sauca par partizāniem, kuri karo pret Ameriku. Tagad skan taisnošanās, sak, slepkavas nebija īstie partizāni, bet amerikāņu uzkūdīti provokatori.
Īstenība tomēr tā, ka teroristiem, kuri saistīti ar radikālo islamu, ir vienalga, ko slepkavot. Šie “partizāni” bez sirdsapziņas pārmetumiem nogalināja arī savus tautiešus — tenisistu komandas dalībniekus, kuru vaina bija “eiropeisku šortu nēsāšana”. Protams, ekstrēmistu grupējumi atšķiras, daudzi nav nemaz pakļauti Al Qaeda līderiem, un ķīlnieku sagrābēju prasības Krievijai bija absurds tajā ziņā, ka divu diennakšu laikā karaspēku no Čečenijas izvest nav iespējams tehniski. Atliek tikai domāt, ka teroristi vēlējās nopietni sanaidot Krieviju ar ASV. Savukārt Putina dotais rīkojums savas valsts čekistiem atrast un iznīcināt diplomātu slepkavas ir tipisks čekistisks risinājums, tas atbilst Maskavas militārajai doktrīnai, kas paredz slepenas operācijas ārvalstīs. Bīstams un cinisks pasākums, kaut Krievija līdzīgi rīkojusies jau cara laikos. Varbūt Putins vēlas, lai bin Ladens savus fanātiķus sūta arī uz Maskavu?
Krievu žurnālisti tikai brīnās, cik vienaldzīgi tauta uzņem ziņu par savu diplomātu nogalināšanu.
Palestīnas grūtās dienas
Taisnības labad jāteic, ka ebreju repatrianti patiešām bija izveidojuši nelikumīgas apmetnes arābu teritorijās, kuras Izraēla okupēja sešdesmitajos gados. Starp okupantiem un okupētajiem nekāda draudzīga sadzīvošana nav iespējama. Bet fakts arī tas, ka Arafata laikā tika radīti apstākļi, lai konfliktu atrisinātu sarunu ceļā.
Ekstrēmisti bijuši un būs visās tautās. Ebreju izvešana no Gazas sektora bija labs sākums, lai palestīnieši jau tuvā nākotnē veidotu savu neatkarīgu valsti bez okupantu klātbūtnes. Sarežģījumus radīja palestīniešu radikālie kaujinieku grupējumi, no kuriem dažus atbalsta Sīrija, bet citus — Irāna. Radikālā grupējuma HAMAS uzvara pašpārvaldes vēlēšanās neko labu nesolīja, kaut palestīniešu tauta šo notikumu apsveica ar gavilēm: rokas pa gaisu, un tik bļauj.
Galvenais briesmu vēstnesis bija HAMAS līderu paziņojums, ka viņi neatzīst valsts pastāvēšanas tiesības. Tas nozīmēja, ka valstu robeža 1967. gada variantā vispār nav iespējama. Šajā situācijā Kremlis aizmirsa, ka HAMAS savulaik atbalstīja čečenu separātistus, solīja savu draudzību organizācijai, kura pasaulē atzīta par teroristisku. Un desmit miljonus dolāru arī apsolīja, kas gan visai niecīga summa.
Tikmēr pašā Palestīnas autonomijā padziļinājās pretstāve starp prezidentu Abasu un HAMAS līderiem. Notika pat militāras sadursmes. Tā kā ASV un ES Palestīnas valdībai atteica finansiālo palīdzību, tad algas nevarēja izmaksāt ne policistiem, ne skolotājiem, ārstiem un ierēdņiem. Palestīniešu radikāļi nolēma sākt ķīlnieku ņemšanu. Tikai Izraēla, dzīvodama līdzās pulvera mucai, sen iemācījusies rīkoties aši un radikāli. Citai valstij pasaule tādu rīcību nepiedotu, bet Izraēla ir un paliek Rietumu stratēģiskā partnere. Kas nav atļauts vērsim, ir atļauts Jupiteram. Apmēram tā. Cita starpā, pēdējā brīdī palestīnieši palaida vēsti, ka viņi tomēr atzīšot Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu, un interesanti, ka dokumentu sagatavoja tie HAMAS locekļi, kuri par teroristisku darbību ieslodzīti Izraēlas cietumos.
Jāatzīst viena patiesība: HAMAS piekoptajai taktikai Tuvajos Austrumos nav nekādas perspektīvas.
