Vispirms atgādināšu, ka taisnība un patiesība ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni.
Vispirms atgādināšu, ka taisnība un patiesība ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Kad divi plūcas, aizstāvot katrs savu taisnību, tad patiesību var noteikt tikai trešais no malas, kurš ievēro absolūtu neitralitāti un savā spriedumā vadās vismaz pēc zināmajiem desmit baušļiem.
Nāk prātā Atmodas laiks, kad kopīgo ierindu cīņā pret PSRS jauca konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabahas dēļ. Būdami naivi, mūsu Tautas frontes līderi Daiņa Īvāna vadībā organizēja abu strīdnieku pušu tikšanos Rīgā, latviešiem uzņemoties šķīrējtiesneša lomu. Šāda pasēdēšana pie viena galda Rakstnieku savienības telpās arī notika, tikai domstarpības dienvidnieciska temperamenta ļaužu starpā palika nemainīgi asas, jo katrs uzskatīja, ka vienīgā taisnība ir tikai viņa klanam. Dainis Īvāns laikam gan jutās kā tas Čehova muižniecības maršals, kuram vajadzēja izšķirt divu vecišķu māsu strīdu mantojuma jautājumā. Čehova varonis, kā zināms, sajuka prātā.
Kautiņš Kondapogā un pārkaislības
Krievijā katru dienu notiek incidenti starp krievu nacistiem un citu tautību pārstāvjiem, nereti tiek likti lietā spridzekļi vai tuteņi. Pirmo reizi cietusī puse ir krievi, un varbūt tāpēc tik karsti strīdi un vaimanas visos iespējamos preses izdevumos, televīzijā un internetā. Dažos vārdos par notikumu.
Karēlijas pilsētas restorāniņā savu brīvlaišanu svinēja kāds par slepkavību notiesātais dižvaronis. Sapulcējās atbrīvotā noziedznieka draugi, tātad, “bratva”. Dzīrotājiem neiepatikās viesmīlis, pēc tautības čečens. Klātesošā milicija neiejaucās, viesmīlis piezvanīja citiem čečeniem, kuri tūdaļ ieradās trijās automašīnās, bruņojušies ar sitamiem un griežamiem dzelžiem. Sadursmē trīs līķi, šoreiz visi krievi.
Tagad viļņojas krietna puse Krievijas. Skūtgalvji un ļimonovieši, “Naši” un organizācijas pret nelegālo imigrāciju — nacisti un impēristi solās izmēzt krievu pilsētas no iebraucējiem (kaut vairumam šo iebraucēju Krievijas pases kabatā). Paradokss tāds, ka krievi aizstāv osetīnus Gruzijā, bet gatavi nolinčot, ja viņi parādīsies Maskavā vai Pēterburgā. Populārs kļuvis Rogozina slavenais sauklis “ponajehaļi tut”, ko latviskot iespējams ar vārdiem “sazabraukuši te visādi salašņas”.
No otras puses Čečenijas valdonis Kadirovs piedraud ar saviem karotājiem doties uz Kondapogu un ieviest čečenu taisnību.
Sekojot debatēm Krievijā, pat pašu demokrātiskāko žurnālistu spriedumos neatrodu ne pušplēsta vārda par to, ka paši krievi savulaik “ponajehaļi tut”, turklāt darīja to ar tankiem un lidmašīnām. Kondapoga ir un paliek tā Karēlijas daļa, ko PSRS okupēja, atņemot Somijai. Somus un karēļus deportēja, un tukšo vietu sāka piepildīt krievvalodīgais tautu mistrojums. Pēckara gados maksāja lielu naudu, aicinot cilvēkus doties mežu darbos uz Karēliju. Tad cēla rūpnīcas un atkal aicināja strādniekus no visas Krievijas. Uzcēla milzu celulozes kombinātu, kas piesārņoja Lādogas ūdeņus. Kad sabiedrība Gorbačova laikā piespieda kombinātu slēgt, vairāki tūkstoši palika bez darba. Kondapogā un apkaimē auga augumā cilvēku rūgtums, vairojās noziedzība. Vai galu galā tas nav okupantu lāsts, kas tagad piemeklējis Kondapogu?
Skaisti pasapņot, bet…
Tas vēl bija Brežņeva valdīšanas gados. Sabiedrībā sadzīvoja divas tendences: publiski slavinātā tautu draudzība un jau Staļina formulētā politiskā līnija, ka krievu tauta ir pati galvenā no visām PSRS tautām. Tā sakot, visi dzīvnieki līdztiesīgi, bet daži tomēr līdztiesīgāki par citiem. Šis Orvela secinājums spēkā arī mūsdienās.
Valkā strādāja kāda krieviete — lādzīga un izpildīga darbiniece, dažbrīd tikai pārmēru emocionāla. Gadījās būt kopā kādā braucienā uz Rīgu, un pa ceļam minētā sieviete aizrautīgi stāstīja par savu ciemošanos pie māsas Turkmenistānā. Esot sabraukuši visi viņas brāļi un māsas, kurus karš un pēckara klejojumi izsvaidījuši pa visu PSRS. Tā kā visi precējušies ar citas tautības pārstāvjiem un viņu bērni šo tradīciju turpinājuši, tad viesībās sapulcējušies deviņu nāciju piederīgie, neskaitot jaukteņus. Bijis tik jauki un sirsnīgi visu to apzināties, ka aizkustinājumā gribējies apraudāties.
Tā tas bija. Jaukto laulību jeb tautu “holšteinizācijas” rezultātā tika jau spriests par jaunas ļaužu kopienas veidošanos, ko nosauca par padomju nāciju. Nujā, bet krievu tauta vienalga palika galvenā.
Kondapogas notikumi atsedza faktu, cik trausla var būt mākslīgi sakonstruētā padomju nācija. Likums nosaka, un tāda ir cilvēktiesību aizstāvju prasība, ka ikviens cilvēks tiesīgs dzīvot tur, kur pats vēlas. Ja migrācijai no valsts uz valsti ir zināmi ierobežojumi, tad vienas valsts teritorijā nekādu šķēršļu nedrīkst būt. Ziemeļkaukāza tautas, tāpat kalmiki, tatāri, udmurti, baškīri, tuvieši, jakuti, likumīgi ir Krievijas pilsoņi ar Krievijas pasēm kabatā. Teiksim, ASV jebkurš nēģeris vai indiānis var izvēlēties sev dzīvesvietu, kaut praksē vienas tautības pārstāvji mīl čupoties, veidojot monoetniskus kvartālus.
Ja Krievijā populārs sauklis par Krievzemes iztīrīšanu no sveštautiešiem, tad tas grauj visu padomju laiku “tautu draudzības” konstrukciju. Iztēlosimies situāciju, ka visi minēto tautību pārstāvji tiek deportēti nacionālo republiku vai apgabalu robežās. Tad sekos atbildes reakcija, un krievi tiks deportēti uz savām etniskajām teritorijām, bet nomaļu tautas pieprasīs reālu neatkarību. Čečeniju izdevās daļēji savaldīt, bet ko darīt, ja šādu čečeniju būs daudz? Faktiski tas draud ar Krievijas sadalīšanos, sairšanu.
Vēl jāpiebilst par etniska rakstura uzbrukumiem cittautiešiem Latvijā. Krieviem etnisku motīvu dēļ skūtgalvji neuzbrūk, jo paši skūtgalvji ir krievi. Par izņēmumiem nerunāsim, bet fakts ir tāds, ka tie, kas pirms desmit un piecpadsmit gadiem latviešus saukāja par gansiem, tagad par svarīgāku mērķi uzskata tumšas ādas cilvēkus. Mūsu varas iestādes par to klusē, bet tādi ir fakti, jo krievu nacionālistu organizācijas darbojas starptautiskā mērogā, veidojot tīklveida struktūras.
Piebildes vietā
Latvijas iedzīvotāju izbraukšana uz ES valstīm darba meklējumos rada vajadzību pēc viesstrādnieku aicināšanas no Austrumiem. Ārsti un skolotāji nebrauks, vairumā brauks vienkārša darba jeb zemas kvalifikācijas darbinieki, kurus raksturo zems interešu līmenis un dažkārt pat brutalitāte. Neviens neteiks, ka tā būtu izeja mūsu mazajai valstiņai, ja mums pašiem astoņi procenti nelabojamu bezdarbnieku, no kuriem daudzi pat sev sēnes nevīžo salasīt.
Nesen bija publicēta kāda prognoze. Klimata izmaiņas notiek tik strauji, ka jau pēc gadiem trim četriem visi angļi un īri brauks projām no savām zemēm, meklējot mērenāka klimata reģionus. Šāds notikumu scenārijs gan iespējams, bet neņemos minēt konkrētus gadus un datumus. Pilnīgi noteikti varu apgalvot tikai to, ka latvieši būs pēdējie, kuri paliks Īrijā un Anglijā. Briti un īri aizbrauks, ķīnieši un poļi arī aizbrauks, bet letiņi turēsies pretī dabas stihijām pēdējiem spēkiem un skandinās, ka “sūda Latvijā” neatgriezīsies. Tāds mans skumjais smaids par šo pravietojumu.
