18. Novembris. Tas ir datums, kas daudzu latviešu sirdīm liek straujāk iepukstēties un lepnumā par savas tautas stiprumu un kultūru taisnāk iztaisnot plecus.
18. Novembris. Tas ir datums, kas daudzu latviešu sirdīm liek straujāk iepukstēties un lepnumā par savas tautas stiprumu un kultūru taisnāk iztaisnot plecus.
Manī šīs satraukuma izjūtas ir saglabājušās vēl no tālajiem padomju gadiem, kad kopā ar tuviem draugiem klusā pacilātībā gaidījām minēto datumu. Toreiz skaļi savu prieku nevarējām paust, toties dvēselē mums šī diena bija īsti svētki.
Vecāki bija pirmais informācijas avots
Skolā par 18. Novembri neko nemācīja, padomju vēsturniekiem Latvijas Republikas proklamēšanas fakts neeksistēja. Par 18. Novembri manas paaudzes cilvēki lielākoties uzzināja no vecākiem un vecvecākiem.
Kad pienāca gaidītā diena, piecēlos ar nelielu satraukumu sirdī. Skolā ar draugiem sarunāju doties uz Smiltenes kapiem aizdegt svecītes pie virsleitnanta Pētera Krieva kapavietas. Tai līdzās uzceltais iespaidīgais piemineklis manu uzmanību saistīja jau kopš bērnības, jo īsti neizpratu uzrakstu. Tas vēstīja, ka piemineklis veltīts brīvības cīņu varoņiem. Vairāk par Tēvijas kara notikumiem nezināju. Kad vaicāju vecākiem, mamma man kādu vakaru pastāstīja par brīvības cīnītājiem, nodeklamējot arī dažas dzejnieka Viļa Plūdoņa vārsmas. Viņa gan nobrīdināja citur par to nerunāt. Pilngadības vecumā vakara krēslā došanās uz kapiem vairākiem Smiltenes zēniem bija aizraujošs piedzīvojums, jo bijām jau dzirdējuši, ka pieminekli uzrauga drošības komitejas darbinieki. Saspringt lika katra ēna. Bija reize, kad pieminekļa apkārtne šķita pārlieku aizdomīga (varbūt tās bija vienkārši mūsu bailes) un līdzi paņemtās svecītes aizdedzām kapličā.
Aizliegtā augļa kārdinājums
Pēc kapu apmeklēšanas jutāmies kā varoņi, kas izdarījuši kaut no nozīmīgu. Pie tās dienas notikumiem bija pieskaitāma arī “Amerikas balss” klausīšanās. Atceroties šo saviļņojumu, man to vēl tagad ir grūti vārdos noformulēt. Varbūt to varētu pateikt tā — mēs zinām, ka esam latvieši un kādreiz bijām brīvi. Sajūtas un domas bija diezgan nesakarīgas un izplūdušas, jo par Latvijas neatkarības gadiem vēl neko daudz nezinājām. Iespējams, ka šo prieku veicināja arī aizliegtā augļa baudīšana. Tas bija vecums, kad viss, kas aizliegts, ir jauks un aizraujošs. Aizliegtā augļa kārdinājums ir ietekmējis svinēt arī Ziemassvētkus un Jāņus, ko komunistiskā iekārta aizliedza. Šie pastāvīgie aizliegumi piedalīties dievkalpojumos baznīcā, apmeklēt kritušo latviešu kareivju piemiņas vietas daudzos radīja noliedzošu attieksmi pret pastāvošo iekārtu, ko gan klaji paust uzdrošinājās paši drosmīgākie jaunieši un pieaugušie. Vairāki par savu pārdrošību saņēma sodu. Liels bija drošībnieku pārsteigums, kad kādā novembra rītā viņi Smiltenes centra katlumājas skursteņa galā ieraudzīja sarkanbaltsarkano karogu. To bija uzvilcis kāds palsmanietis. Karoga zīmējumi parādījās arī uz centra namu sienām. Kāds bijušais milicis atceras, ka izpildkomitejas darbinieki pēc 18. novembra steidzīgi savāca pie virsleitnanta Pētera Krieva kapa noliktos ziedus. Tikai nesen uzzināju, ka Smiltenē bijusi uzstādīta jaudīga centrāle, ar kuras palīdzību čekisti varējuši noklausīties visas telefonsarunas.
18. Novembrī svin Aleksandrus
Valkā toreiz tādu pieminekļu nebija, taču daži cilvēki šos svētkus atzīmēja pie bijušā represētā Aleksandra Birznieka, kurš tagad aizgājis aizsaulē. Valkas mūzikas skolas direktors Guntis Freibergs atceras, ka svinību centrā bijusi 18. Novembra atzīmēšana. “Toreiz vēl īsti neizpratu šā datuma nozīmi Latvijas vēsturē, prieks šos svētkus svinēt, iespējams, vairāk bija aizliegtā augļa izbaudīšana. Aleksandrs svinību rīkošanu neslēpa, bet, kad toreizējie partijas funkcionāri viņam bija krustām un šķērsām apkārt izrunājušies, ka tādu dienu nav brīv svinēt, viņš paziņoja, ka vispār jau atzīmējis savu vārdadienu,” saka G. Freibergs.
Šajā kompānijā piedalījās arī Vsevolods Dudzinskis. “Grūti jau visu atcerēties, jo pagājis ilgs laiks. Protams, svinībās pie Aleksandra pieminējām 18. Novembri, bet sapratu vien to, ka šis datums kā tāds ir ļoti nozīmīgs Latvijai un nepatīkams tās pretiniekiem,” atzīst V. Dudzinskis.
Savukārt A. Birznieka dzīvesbiedre Zelma stāsta, ka Aleksandrus ģimene svinējusi ļoti skaļi. “Tajā dienā Aleksandrs pat negāja uz darbu mūzikas skolā un paziņoja, ka grib cienīgi nosvinēt vārdadienu. Tagad dzīvoju Rīgā, Sašiņa vairs nav, bet tradīciju šajā datumā tikties ar tuviem draugiem esmu saglabājusi. Šogad 18. Novembra svētkos pie mums viesosies draugi komponists Pēteris Vasks ar dzīvesbiedri Dzintru Geku un komponists Arturs Maskats. Mums šis datums ir svēts, un mēs to atcerēsimies,” saka Z. Birzniece.
Svētki kļuvuši pieklusinātāki
18. Novembri par sirdī dārgu uzskatīja daudzi un ilgojās, kaut drīzāk pienāktu diena, kad šos svētkus varēs svinēt atklāti. Tāds laiks pienāca. Pirmajos divos trijos atjaunotās brīvvalsts gados šos svētkus svinēja daudzi. Notika skaļas balles, kurās netrūka dancotāju. Tagad svinības kļuvušas pieklusinātākas. Jā, balles notiek kā katru gadu, bet tās kļuvušas oficiālākas, bez saviļnojošā prieka, kāds tajās valdīja agrāk. Arī liela daļa cilvēku pret šiem svētkiem izturas diezgan vienaldzīgi. G. Freibergs domā, ka daļu sabiedrības nospiež smagie ekonomiskie apstākļi. “Sabiedrība ir noslāņojusies. Viena daļa dzīvo ļoti grezni. Ja augsts stāvoklis, var atļauties daudz ko, kaut likums visiem ir viens. Domāju, ka cilvēkus nomāc šī klaji redzamā netaisnība. Protams, tas ietekmē arī attieksmi pret valsts svētkiem,” saka G. Freibergs.
V. Dudzinskis uzskata, ka pašlaik liela daļa pie šiem svētkiem ir jau pieraduši, tādēļ tie kļuvuši ikdienišķāki.
Kā atjaunot priecīgo satraukumu, kas kādreiz šajā datumā saviļnoja sirdi? Ideāli, protams, vienmēr bijuši gaišāki nekā reālā īstenība. Ceļš uz izsapņoto Latviju katram jāiet pašam, nevis jāgaida, lai kāds to nobruģē. Jāpiekrīt V. Dudzinskim, kurš uzskata, ka Latvija ir tāda, kādu valdību paši esam ievēlējuši.
