Piektdien Valkas kultūras namā pirmo reizi atklāja Valkas mākslas skolas 6. kursa audzēkņu izstādi “Tu seja… šai dzīves karnevālā”.
Piektdien Valkas kultūras namā pirmo reizi atklāja Valkas mākslas skolas 6. kursa audzēkņu izstādi “Tu seja… šai dzīves karnevālā”. Šajā kursā mācās tie skolēni, kuri mākslas skolu jau ir absolvējuši, bet vēlas pilnveidot savas zināšanas un prasmes.
“Savā ziņā šo izstādi var nosaukt arī par mūsu skolotāju personālizstādi. Ekspozīcijas vadmotīvs ir seja — tā ir visnotaļ izteiksmīgi runājoša, jo īpaši interesantas ir cilvēka acis, kas uzskatāmas par dvēseles spoguli. Sejā atspoguļojas cilvēka emocionālais stāvoklis — prieks, līksme, sāpes un izmisums. Ekspozīcijā redzamās sejas ir gan akadēmiski veidotas, gan stilizētas, izmantojot rotaļu, jo tā ir visas mākslas pamats. Tikai pēc skolas absolvēšanas jaunie cilvēki ir gatavi mākslas radīšanas brīnumam un spējīgi īstenot savas idejas. Faktiski viņi ir kļuvuši par skolotāju kolēģiem,” uzskata mākslas skolas direktore Maruta Stabulniece. Viņa atzīst, ka pēc Mākslas akadēmijas beigšanas bijis grūti strādāt, jo pietrūcis radošas vides, līdzdzīvošanas un darba novērtējuma.
Skolas direktore atzina — lai gan darbi izskatās vienkārši un rotaļīgi, tajos ieguldīts milzumdaudz darba.
6. kurss mākslas skolā strādā kopš 2002. gada. Keramiķe Skaidrīte Bondare šā mācību gada kursu raksturo kā ļoti nopietnu, ar tendenci būt atvērtiem jaunu zināšanu uzņemšanai. Iepriekšējos gados šā kursa darbošanās bija vairāk eksperimentāla. Savukārt skolotāja Kristīne Ganiņa tikai izstādes atklāšanā atklāja kāda uzdevuma patieso jēgu: divas kolāžā veidotas simetriskas sejas veido katra autora gudrības trauku. Smiekliem skanot, katrs pats to varēja novērtēt.
Domājams, ka visi 13 autori nākamo izstādi sagatavos pavasarī Mākslas dienās. Lai gan daļa skolas bijušo audzēkņu mācīšanos turpina tūlīt pēc diploma saņemšanas, citi atgriežas skolā pēc gada vai divu pārtraukuma. Šī tendence ir raksturīga arī citās Latvijas mākslas skolās — pēc īsas atpūtas skolēni saprot, ka viņiem pietrūkst darbošanās mākslā. Tā ir sava veida atkarība.
“Pēc 5. kursa beigšanas sapratu, ka nevaru tā vienkārši šo skolu pamest. Tā man ir ļoti mīļa vieta, kur esmu pavadījusi daudzus gadus. Man ir prieks un gandarījums darbu turpināt, jo iznākums ir ieguldīto pūļu vērts,” “Ziemeļlatvijai” pauž Ieva Kampe. Viņas kolēģe Lelde Kalniņa skolā atgriezās pēc divu gadu pārtraukuma. “Atgriezties mākslas skolā mani pamudināja uzsāktais projekts mākslas vēsturē. Man pietrūka šīs ierastās radošās vides, turklāt mācības ģimnāzijā man netraucē interesēties par mākslu,” atzīst Lelde.
