Mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu laikmets ar steigu, stresu, neaptveramu informācijas piedāvājuma apjomu un daudzām citām iespējām rada virkni problēmu ģimenes attiecībās.
Mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu laikmets ar steigu, stresu, neaptveramu informācijas piedāvājuma apjomu un daudzām citām iespējām rada virkni problēmu ģimenes attiecībās.
Nereti vecāki nespēj saprast, kur pēkšņi pazudis viņu ierastais ceļš uz bērnu sirdīm. Gluži nemanot maigais bērniņš ir pārvērties par adatainu ezi. Šonedēļ Valkas pamatskolā šo pārvērtību cēloņus vecākiem palīdzēja atklāt klīniskās psiholoģijas speciāliste Antra Pinne.
Klausītāju ieinteresētība un daudzie jautājumi liecināja, ka bez gudra padoma un pieredzes šodien izveidot saprašanos ar bērniem kļūst arvien grūtāk. Plašais uzziņas materiālu piedāvājums tīņus mudina patstāvīgi izvēlēties ideālus un elkus, kuru vidū, pēc A. Pinnes teiktā, vecākiem bieži nav ierādīta vieta. Daļa vecāku arī īpaši neinteresējas, kas notiek ar viņu pusaudzi. Tā sakot, lai pats gudro, kā ar visu tikt galā, un dara, kā grib. Savukārt citi ir gandrīz izmisuši, ka vairs nespēj atvērt logu uz bērna dvēseli.
“Mūsdienās bērnu audzināšana vienlaikus ir ļoti viegls un nepanesami grūts darbs,” apliecina A. Pinne.
Jaunības sevis meklējumu haoss ir pārejošs
A. Pinne Latvijas Universitātē ir studējusi psiholoģiju, ieguvusi šajā zinātnē maģistres grādu. Viņas specifika ir darbs ar pieaugušajiem. Klīniskās psiholoģijas īpatnība ir tā, ka minētās jomas speciālists problēmas lielākoties risina tikai ar klātesošajiem cilvēkiem. “Ja, piemēram, konsultācijā kāds vecāks nebūšanās vaino tuvinieku, kurš nav klāt, es šo jautājumu neapspriežu,” saka A. Pinne.
Šī saruna pamatskolā ar psiholoģi notika par 3. līdz 6. klases skolēnu audzināšanu un viņu attiecībām ar vecākiem.
A. Pinne uzskata, ka jautājumu, kā sadzīvot ar tīni, var formulēt arī kā problēmu — kā sadzīvot ar cilvēku? Proti, pusaudzis ir tāds pats cilvēks kā visi, tikai ar savam vecumam raksturīgām īpatnībām. “Tas ir laiks, kad tīnis sāk sevis meklējumus. Dzīves pieredzes trūkums viņa galvā ir radījis noteiktu haosu, tiek meklēti jauni draugi, iespējams, ne tie labākie, bet vecākiem, kā arī jaunākajiem brāļiem un māsām viņa pasaulē paliek arvien mazāk vietas. Bērni pēc astoņu gadu sasniegšanas savai dzīvei ideālus sāk patstāvīgi meklēt. Tie var būt dažādu seriālu varoņi, uz ielas satikti gados vecāki pusaudži. Vecums no astoņiem līdz 15 gadiem ir ļoti aktīvs periods personības veidošanā. Šajā vecumā pusaudzis nepārtraukti meklē paraugus, kam varētu līdzināties, viņam patīk viss mirdzošais, skaistais. Vecāku loma viņu dzīvē samazinās, jo, pēc tīņu domām, viņi par to visu neko daudz nezina. Tāds diezgan haotisks sevis meklējumu process turpinās apmēram līdz 15 gadiem, bet pēc tam bērnos sāk atgriezties atmiņa par to, ko vecāki viņam ir stāstījuši un mācījuši pirms astoņu gadu sasniegšanas. Tādēļ nevajag uztraukties — bērnībā vecāku ieliktais garīgais pamats sevis meklējumu periodā nekur nepazūd, tas gaida savu laiku. Mazotnē bērnā izveidotā vērtību sistēma agrāk vai vēlāk, bet noteikti sāks darboties. Ja tās būs bijušas sarunas par naudas un mantas nozīmi cilvēka dzīvē, tad pusaudzis sāks tiekties pēc materiālās labklājības, ja vecāki par visu augstāk būs uzskatījuši garīgās vērtības, jaunietis centīsies iegūt labu izglītību,” saka A. Pinne.
Vecāki audzināšanā aizmirst savu jaunību
A. Pinne norāda, ka viena no raksturīgākajām vecāku kļūdām ir pašiem savu pusaudža gadu neatcerēšanās. “Pieaugušie bieži vien aizmirst, ka paši bijuši bērni un maldījušies sapņu un jaunības ideālu jūklī. Tad var iedomāties, kā pusaudzis jūtas, palicis viens pašizveidotajā domu haosā. Protams, ka pareizo un stingro vecāku autoritāte viņu acīs zūd. Viņam cits nekas neatliek, kā paraugu meklēt televīzijā redzētajās šova zvaigznēs. Haotiska ideālu meklēšana nozīmē, ka pusaudzim ir informācijas vakuums. Labi, ja ģimenē ir gados vecāks brālis vai māsa, kurš jaunāko saprot un prot izskaidrot situāciju, jo pleca sajūta tīnim ir ļoti vajadzīga. Ir brīnišķīgi, ja vecāki šajā laikā nezaudē uzmanīgu attieksmi pret pusaudzi, bet ar iejūtību un mīlestību turpina informēt par nepieciešamību mācīties un stāsta savu dzīves pieredzi. Tad minētais vakuums tīņa domāšanā aizpildās. Tomēr tas ir ideālais variants. Nereti vecākiem nav laika, jo jāpelna līdzekļi iztikai, un bērnos šis informācijas trūkums paliek. Viņš sāk meklēt ideālus tuvākajā apkārtnē. Vai tīnis patstāvīgi nolems līdzināties, piemēram, zinātniekam? Protams, ka ne. Pirmkārt, Valkā un arī citās mazpilsētās tādu cilvēku viņam būs grūti atrast, otrkārt, zinātnieks viņa acīs ir vecs, mazkustīgs vīrs, kurš savam apģērbam nepievērš īpašu uzmanību un pastāvīgi sēd pie galda, pētot papīrus. Tā sakot, aiz garlaicības var nomirt. Tīnim vajag kaut ko skaļu, aktīvu, skaistu un mirdzošu. Tās ir šovu zvaigznes, slaveni filmu aktieri. Nereti arī kaimiņi, kuru mājās viņš pret sevi izjūt lielāku laipnību nekā mājās no vecākiem,” pieļauj psiholoģe.
Strīdos sevi jāredz no malas kā fotogrāfijā
A. Pinne uzskata, ka pusaudžu pieaugošajai atturībai pret vecākiem ir vairāki iemesli. “Vispirms tā ir vecāku rūpe par ģimenes nodrošināšanu ar nepieciešamo, kam viņi velta visvairāk laika. Visi zinām, ka inflācija palielinās, tajā pašā laikā vajag ļoti daudz lietu. Tuvojas pavasaris, jādomā par jaunu riepu pirkšanu vasaras sezonai un tā tālāk. Tikmēr pusaudži jau ir sākuši atdarināt atrasto paraugtēlu gaitu, ierodas mājās ar pīrsingiem, auskariem un ko tik vēl ne. Vecāki arī ir cilvēki un pamazām, kā mēdz teikt, sāk uzvilkties. Rodas strīds, kurā nereti kāds no vecākiem paaugstina balsi un rāj bērnu. It kā parasta parādība. Taču uz mirkli iedomāsimies šo ainu fotogrāfijā, kuru mēs varētu aplūkot it kā no malas. Ko mēs tajā redzētu? Dusmās piesarkušu pieaugušā seju, niknas, varbūt dusmu dēļ pat izvalbītas acis un šīs lielās, saniknotās personas priekšā — augumā mazāku bērnu. Tīnis redz tikai šo dusmās pārvērsto seju. Tajā brīdī viņš neko nedzird — var uz viņu kliegt, cik grib. Viņš psiholoģiski ir atslēdzies. Kādēļ? Bērns to visu jau ir dzirdējis simtiem reižu. Tas viņam ir skaidrots no rīta, pusdienā un vakarā un, iespējams, ļoti bieži paaugstinātā balsī. Jāatceras gan, ka trauksmes stāvoklis vecākos tādu izraisa arī bērnos. Ja abas puses atrodas trauksmes situācijā, tad sarunas nav iespējamas, jo abu vidū ir Ķīnas mūris. Kas atliek tīnim? Viņš izvēlas bēgšanu, tas ir, norobežošanos no vecākiem un iegrimšanu savā pasaulē. Gadās, ka savu sajūtu izteikšanai pusaudzis nolemj sev uz ādas uztetovēt kādu atbaidošu tēlu. Visbriesmīgākais, ko esmu redzējusi, bija uz kāda tīņa rokas ietetovēta nāve. Lai no šādām situācijām izvairītos, vecākiem pirms dusmu izvirduma jācenšas iedomāties, kā tas viss izskatītos no malas. Domās jārada gaidāmā strīda ainas fotogrāfija. Domāju, tāda darbība liks pārdomāt rīcību. Turklāt niknam bārienam bez kompromisu pieļaušanas īpašas jēgas nav. Faktiski tā ir divkaujas pieteikšana, tā ir sagatavošanās uz boksa raundu, bet arī šajā sporta veidā, kā zināms, ļauj cīnīties tikai vienāda svara kategorijas sportistiem. Uzbrukums no pārspēka pozīcijām nedos rezultātu. Iznākumā bērns jutīsies ļoti slikti un secinās, ka vecākiem viņš ir galīgi vienaldzīgs. Kā tādos karstos dusmu uzplūdos jūtas bērns, mamma vai tētis pats var izmēģināt, notupstoties uz ceļiem un klausoties, kā otrs laulības partneris no augšas uz viņu nikni kliedz. Sajūta ir briesmīga. Ceļš uz bērna sirdi jābruģē ar iejūtīgu sarunu, kurā jāprot ieklausīties bērna stāstītajā,” atzīst A. Pinne.
Attiecības ģimenē ietekmē saskarsmi ārpus mājas
Savā praksē psiholoģe ir pārliecinājusies, ka savstarpējās attiecībās galvenās ir saskarsmes problēmas. “Tas neattiecas tikai uz bērnu un vecāku attiecībām, bet arī uz pieaugušo kontaktiem darbā, ģimenē. Ja ģimenē nav saticības, tas nelabvēlīgi ietekmē arī bērnus. Agresīvas izturēšanās sekas jācenšas novērst ar sirsnīgu sarunu, mainot dzīves stilu ģimenē. Nevar gan arī uzreiz doties pie bērna, apsēsties un laipni apvaicāties, kā viņam klājas. Tas būs samāksloti, un tīnis drīzāk nodomās, ka tētim vai mammai kaut kas nav kārtībā. Pirms ieiešanas mājā jānolemj rūpīgi sekot līdzi katram savam solim, lai attiecības būtu draudzīgas. Tās ģimenē veido noteiktu sistēmu, kas ietekmē saskarsmi ārpus mājas. Cik šīs sistēmas posmi savā starpā ir saskaņoti un kā tie darbojas cits pret citu, tā tas būs arī ārpus mājas — pieaugušajiem darbā, bet skolēniem skolā. Mācību iestādē pretim darbojas citu ģimeņu sistēmas. Problemātisku ģimeņu bērni skolā neparko nevēlēsies padoties labāku ģimeņu bērnu ietekmei. Sākas cīņa par varu, rādot, uz ko katrs ir spējīgs. Zinu meiteni, kura lepojās ar to, ka uz rokas var nodzēst cigareti. Ja tādi un līdzīgi gadījumi ir, vecākiem pacietīgi jāpaskaidro, kas ar bērna veselību var notikt pēc septiņiem astoņiem gadiem. Tas pats attiecas uz tetovējumiem. Ja pusaudzis vēlas to iegūt, jāpainteresējas, ko viņš darīs ar tetovējumu, ja būs iespēja iekļūt augstā amatā vai kļūt pat par prezidentu. Kurš gan valdības krēslā gribēs redzēt cilvēku ar tetovējumu. Tas ir tikai viens piemērs. Varianti var būt vairāki.
Lai būtu saskaņa un bērnu rīcība apmierinātu, vecākiem jāatceras, ka viss sākas ar viņiem pašiem. Pieaugušajiem sevi jāpavēro un jācenšas izskaust tādu rīcību vai ieradumus, kas neveicina labas attiecības ar bērniem. Par to skaļi nav jārunā, lai kādas neuzmanības gadījumā apņemšanās nekļūtu par izgāšanos. Tad būs vēl ļaunāk, ja pēc atklātas paziņošanas, ka viss būs citādāk, kāds no vecākiem tomēr solīto neievēros. Bērni var zaudēt ticību viņu sacītajam. Te jāpiebilst, ka tīņi ļoti rūpīgi savā atmiņā ieprogrammē tieši tādus gadījumus, kad vecāki nepilda solīto. Pieaugušajiem sava uzvedība jāsāk kontrolēt jau pēc piecelšanās no rīta. Daudz kas atkarīgs no tā, vai mēs nervozi un steidzīgi vārām kafiju un ar neiecietības pilniem vārdiem gatavojamies doties uz darbu, vai arī to darām draudzīgi ar jokiem un izturamies mīļi cits pret citu. Rīta izjūtas paliek bērnos, un viņi ar tām dodas savās gaitās,” saka A. Pinne.
Psiholoģe uzskata, ka astoņu līdz 13 gadu veca bērna audzināšana vizuāli atgādina skatīšanos, kā dažus gadus vecs mazulis cenšas rāpties pa kāpnēm uz augšu. “Mums šīm kāpnēm jāstāv līdzās un jāvēro bērniņa darbošanās. Nav ieteicams kāpēju cieši turēt aiz pleciem un vadīt viņa gaitu. Tā rāpties viņš neiemācīsies un beigu beigās, palaists vaļā, nokritīs. Nevar arī aizgriezties un nelikties ne zinis par mazuļa rāpšanos. Tad var palaist garām viņa kritiena brīdi. Pareizi ir stāvēt pie kāpnēm izstieptas rokas attālumā un būt gatavam kritiskā mirklī saķert bērnu, un viņam palīdzēt turpināt gaitu pareizi,” apliecina A. Pinne.
