Arī cienījamos gados cilvēks sevī var uzturēt možu garu un dzīvesprieku. To savā dzīvē ir apliecinājis kārķēnietis Emīls Meiers, kuram šogad apritēja 80 gadu.
Savā jubilejā viņš saņēma arī Latvijas Sporta veterānu savienības apbalvojumu – Goda diplomu par mūža ieguldījumu sportā. Apkārtējo māju kaimiņi zina stāstīt, ka vīrs savos cienījamos gados joprojām mīl garas pastaigas, turklāt pastāvīgi peldas, sākot to darīt pavasarī un pārtraucot, kad jau sevi pieteicis rudens. Žirgtumu uztur ar peldēšanosPats Emīls stāsta, ka šogad peldēties sācis jau maijā, bet pēdējo reizi ezerā ielecis septembra vidū. Pelde padarot žirgtu un tad pārstājot reibt galva, kas itin bieži mēdzot notikt. Turklāt arī vecums neesot iemesls, lai atteiktos no sporta veida, kas savulaik darīja slavenu viņa vārdu bijušā Valkas rajona teritorijā. Ar peldēšanu kā sporta veidu viņš aktīvi nodarbojās kādus desmit gadus. Ir ieguvis godalgotas vietas toreizējās sporta biedrības “Vārpa” sacensībās un izcīnījis trešo vietu republikas mēroga sacensībās.“Tagad esmu viens un kaut kā pavadu dienas. Nav jau tā, ka es piekoptu tikai veselīgu dzīves veidu. Savu reizi mīlu iedzert arī kādu stiprāku malku, bet daru to ar mēru,” atzīstas sporta veterāns.Jaunībā un vīra gados ir strādāti dažādi darbi. “Sāku ar tā saucamajiem baltajiem darbiem. Vispirms strādāju pastā, tad par bibliotekāru Omuļos. Pēc tam esmu bijis krāvējs, ceļu remontētājs, meliorācijas grāvjus esmu tīrījis, visus darbus nemaz nevar atcerēties. Te esmu dzimis, audzis un pavadījis savu darba mūžu, izņemot kādus astoņus deviņus gadus, kad biju Omuļos,” stāsta E. Meiers.Runājot par tagadējo dzīvi laukos, E. Meiers apliecina, ka var iztikt. “Man pensija ir 162 lati, un man pietiek. Atliek arī šņabītim. Reizi vai pat divreiz nedēļā aizbraucu uz Valku un visu vajadzīgo nedēļai sapērkos,” saka sporta veterāns.Viss atkarīgs no pašu darbaJa nebūtu jau pieminētā galvas reiboņa, tad E. Meieram par slimībām vispār nevajadzētu runāt. Gripa un vīrusi vīru likuši mierā jau vairākus gadus. Tagad rudenī dienas vientulībā it kā velkoties garākas, bet tādēļ jau nevajagot nolaisties. “Vakarā pulksten 20.00 noklausos pēdējās ziņas un eju gulēt. No rīta 6.00 esmu augšā. Padarbojos pa māju, tad dodos pastaigā uz mežu, kur arī vingroju. Nekādus īpaši garus pārgājienus jau neveicu. Tā sevī uzturu možāku garu,” saka veterāns.Viņš ar dzīvi Kārķos ir apmierināts. Cilvēki ir labi, netrūkst arī dažādu pasākumu. Emīls atceras, ka arī pats kādreiz dziedājis ciema vīru kvartetā. Tagad gan lielākoties dzīvo pa māju. “Pašam jābūt saticīgam, tad arī visi apkārtējie būs labi,” apliecina E. Meiers. Viņš uzskata, ka nav vērts žēloties par grūtiem laikiem. Dzīve ir tik laba vai slikta, cik pats cilvēks var izdarīt. Vēlēšanās Emīls balsojis par “Vienotību”, jo patīkot Valda Dombrovska nosvērtība un miers. “Es ticu, ka Latvijai pienāks labi laiki. Jābūt tikai pacietīgiem un vairāk jādara, nevis jāžēlojas. Uzreiz nekas nerodas. Viss atnāks ar laiku, arī labklājība,” saka E. Meiers.
