Pilsētās un ciemos zaļajā zonā vai mežā, izņemot vietas, kurās to aizliegusi vietējā pašvaldība, suņi drīkst atrasties bez pavadas un uzpurņa.
Pilsētās un ciemos zaļajā zonā vai mežā, izņemot vietas, kurās to aizliegusi vietējā pašvaldība, suņi drīkst atrasties bez pavadas un uzpurņa.
To nosaka Ministru kabineta noteikumi “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, pārvadāšanai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, kas stājās spēkā šā gada 12. aprīlī. Pastaigas laikā sunim jābūt īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību. Pilsētās un ciemos suns pastaigā jāved pavadā. Sunim jāuzliek uzpurnis, ja viņš atzīts par bīstamu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu un nosaka turpmāko rīcību, kā arī par prasībām bīstama suņa turēšanai.
“Uzrakstīts ir labi un domāts ir labi, bet mūsdienās tam vēl nav seguma, tāpēc noteikumus nevar izpildīt. Šie noteikumi apsteidz reālo situāciju. Vispirms jābūt visam sagatavotam, un tikai tad likums var stāties spēkā. Šobrīd likumpaklausīgs pilsonis nevar to izpildīt, jo viņam nav iespēju,” komentē kinologs Jānis Pavlovskis. Viņš uzskata, ka arī sabiedrība vēl nav gatava jaunajai kārtībai, tāpēc ikdienā būs ļoti daudz pretenziju. Mūsu cilvēkiem ir tāda mentalitāte, ka suns ir vainīgs jau tad, kad vēl neko nav paspējis izdarīt un tikai parādījies uz ielas vai parkā skraida saimnieka uzraudzībā, piemēram, ja tas ir kādas lielās šķirnes pārstāvis — kaukāzietis vai dogs. Likumsakarīgi, ka bērns var nobīties no šāda milzeņa, kaut suns ir noskaņots draudzīgi. Tiesa, noteikumi paredz, ka bīstamam sunim jābūt uzliktam uzpurnim un pie kaklasiksnas tam jāpiestiprina sarkana atšķirības zīme.
Kas nosaka, ka dzīvnieks ir bīstams? Kinologs uzskata, ka šobrīd nav precīzi izstrādātu kritēriju, kā to noteikt. Nav arī speciālistu, kas to varētu veikt.
“Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā suni atzīt par bīstamu un nosaka turpmāko rīcību ar to, kā arī par prasībām bīstama suņa turēšanai”, kas stāsies spēkā 2007. gada 1. janvārī, paredz, ka Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) jāizveido komisija, kuras sastāvā ir pieci speciālisti. Šie cilvēki izskatīs ikvienas personas iesniegumu par suņa uzbrukumu. Komisija pēc iesnieguma un pierādījumu izvērtēšanas būs tiesīga atzīt suni par bīstamu. Šajā komisijā jābūt trīs PVD pārstāvjiem, no kuriem vienam ar augstāko veterinārmedicīnisko izglītību, vienam pašvaldības pārstāvim un vienam zoopsihologam vai kinologam. Lieki norādīt, ka noteikumi stāsies spēkā tikai nākamajā gadā. J. Pavlovskis vērš uzmanību uz kādu citu būtisku problēmu — Latvijā netiek sagatavoti diplomēti kinologi un zoopsihologi. Viņš apgalvo, ka šobrīd Latvijā esot tikai viens zoopsihologs, kurš diplomdarbam izvēlējies tēmu par gluži citiem mājdzīvniekiem — cūkām, nevis suņiem.
Diskutējams ir arī norādījums, ka līdztekus iesniegumam komisija izvērtēs arī pierādījumus. “Vai tas nozīmē, ka ikdienā līdzi būs jānēsā videokamera, lai pierādītu, ka suns ir uzbrucis?” vaicā kinologs. Ne vienmēr, kad suns uzbrūk, tas iekož un nodara miesas bojājumus. Pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, bet tas, ka pilsētas un ciemu atpūtas zonās būs vairāk brīvā vaļā un bez uzpurņa skraidošu suņu, ir ar likumu noteikts fakts. Tomēr suņa īpašniekam vai turētājam jāiegaumē, ka viņš ar mīluli drīkst atrasties ārpus sava īpašuma, ja suns netraucē sabiedrību un nerada draudus cilvēku un citu dzīvnieku drošībai, veselībai un dzīvībai.
