Pirms 18 gadiem pieci strencēnieši Mārtiņš Gaigals, Romāns Polītis, Romāna tēvs Uldis Polītis (bijušais Gaujas plostnieks, kurš nu jau ir viņsaulē), Jānis Vāvere un Visvaldis Švalbs ķērās pie kāda toreiz neikdienišķa darba – plosta siešanas. Tam un daudzu citu cilvēku vēlākajiem pūliņiem pateicoties, Strenču pilsētas vārds šogad tiks iemūžināts vēsturē.
No plosta siešanas un plosta ekspedīcijas izaudzis skaists, Latvijā nebijis pasākums – Gaujas plostnieku svētki. Šīs nedēļas nogalē vienlaicīgi ar jau 17. Gaujas Plostnieku svētkiem pirmo reizi Latvijā un arī Baltijas valstīs notiks Starptautiskās Plostnieku asociācijas Ģenerālā asambleja. Uz to ieradīsies gandrīz 190 cilvēku no 10 Eiropas valstīm.Pirms 13 gadiem strencēnietim Mārtiņam Gaigalam vietējā pašvaldība piešķīra Strenču Goda pilsoņa nosaukumu kā pateicību par plostnieku tradīciju atdzīvināšanu Gaujas Plostnieku svētkos. Mārtiņš pats gan katgoriski noliedz savus nopelnus notikumu tālakajā virzībā, jo plostu sienot un svētkus rīkojot citi cilvēki un izdarot to ļoti labi. – Es daru visu, lai būtu vismaz dažas stundas gadā uz plosta un tieši plostnieku svētkos, atzīst M. Gaigals. – Ja nesanāk, man tā pietrūkst, un cenšos to kompensēt ar citu peldlīdzekli. Arī ideja par Gaujas plostnieku svētkiem radās bez manas līdzdalības un ārpus manis. Mēs esam tikai mediji, kas tās noķer. Man izdevās tobrīd kaut kā būt tajā informatīvajā laukā un to izdarīt. Bija vairāku labvēlīgu apstākļu sakritība: lieliski cilvēki un lieliska vide. Un, ja tu esi medijs, kurš šo ideju noķer, dalies ar to un pats esi gatavs tai ziedot savu un savu līdzcilvēku laiku un resursus, tad vienmēr rodas sekotāji un veidojas augoša grupa, kaut vai tāpēc, lai interesanti pavadītu kopā laiku pat uz citu nepadarītu darbu un ģimenes laika rēķina. Ja tā ir labā ideja, tā ir kā atombumba. Tālāk viss notiek pats no sevis. – Kur saredzi faktorus tam, ka jau 17 gadu garumā ideja par plosta siešanu un ekspedīciju un Gaujas plostnieku svētkiem ir dzīvotspējīga? – Atļaušos uz to paskatīties ne no plostnieku redzespunkta. Domāju, ka mūsdienu sabiedrībā visā pasaulē ir izveidojies trūkums secīgi un likumsakarīgi sakārtotu lietu kopumam, ko sauc par iniciāciju (cilvēku pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstākā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti – redakcijas piezīme). Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki šādus iniciācijas rituālus ir uzturējuši un piedāvājuši galvenokārt vīriešiem. Mazam zēnam, kurš ir galvenokārt mātes auklēts un lolots, kaut kad pienāk brīdis, kad viņam jāiepazīst cita dzīve, kas nav rožu dārzs un kurā ir grūtības. Grūtību trūkums, manuprāt, ir viena no lietām, kas mūsdienu sabiedrībā kaut kādā veidā ir mākslīgi jāatgriež un jāuztur, jo dabiskais ritējums ir pārtrūcis. Ja runājam par plostiem, tad jaunie čaļi Strenčos atprasās skolas direktorei no stundām, lai varētu siet plostus. Viņi paši nevilšus grib grūtības, nevis sēdēt siltā istabā sausās zeķēs pie datora, un plosta siešana jau ir grūtības, jo tur ir jāstrādā. Grūtības ir ļoti vajadzīga lieta cilvēka attīstībā, un, ja tās pietrūkst, tās ir jārada. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ideja par Gaujas plostnieku svētkiem ir dzīvotspējīga. Tā aizpilda vienu no šiem fundamentālajiem deficītiem mūsdienu sabiedrībā.Nākamā lieta ir savas personības salaušana. Nokļūstot uz plosta, tu neesi, piemēram, kompānijas direktors, bet viens no plostniekiem. Ikdienā cilvēka ego tiek uzturēts caur procesiem, kuros viņš piedalās, vai caur biznesu, vai caur hierarhiju sabiedrībā. Cilvēks iemieso savu amatu, un tas audzē viņa ego, taču nespēj iet dziļumā, jo nav situācijas, kas radītu pirmo lūzumu un izraisītu nākamos, apzinoties, ka tu neesi tu. Uz plosta cilvēks ne tikai šķiras no savas ego identitātes, bet sāk arī saprast, ka viņš nav tas, kurš kontrolē lietas. Izrādās, ka ir citi spēki, citi scenāristi, režisori un dievi, ir Visums, un ta nosaka apstākļus. Tu jūti milzīgo upes spēku, piedzīvo sniegu maija vidū, vēju, kas pūš plostu atpakaļ un tas neiet uz priekšu. Visas šās sajūtas grauj tavu ego.Trešais aspekts ir daudz plašāks. Tā ir kultūra, vēsture un tradīciju cienīšana. Mēs cienām plostniekus, kuriem esam pateicīgi par šās vietas, kas saucas Strenči, rašanos. Paies vēl kāds brīdis, un droši vien viņu vārdi tiks aizmirsti un paliks amorfs plostnieka tēls. Taču, piedaloties šādos procesos, faktiski tu kļūsti mūžīgs, jo ieej laika ritējumā, apzinies, ka esi svarīgs ķēdītes posms starp pagātni un nākotni. Plosts katru reizi ir ķēdes posms, kas ļauj apzināties savu vietu laika ritējumā.- Cik nozīmīgs, tavuprāt, Strenčiem ir fakts, ka pilsētā notiks Starptautiskās Plostnieku asociācijas Ģenerālā asambleja? – Tāpat kā cilvēkam ir svarīgi apzināties, ka viņš ir lielās kārtības, lielā ritējuma sastāvdaļa, tas ir svarīgi arī daudz lielākām sociālajām kopām, piemēram, novadam vai pilsētai. Pie Strenču pilsētas robežas jau kopš 2011. gada ir izlikta norāde, pateicoties kurai, pilsētas viesi iebraucot redz, ka te ir starptautiska plostnieku pilsēta. Tiesības šādi sevi pozicionēt tiek piešķirtas un ir iegūstamas organizācijā, kas ir Starptautiskā Plostnieku asociācija. Tā pamatā apvieno Eiropā līdzīgi domājošu cilvēku klubus, un pārsteidzoši, ka tā notiek visā Eiropā – gan ziemeļos, gan dienvidos. Tas rāda uz idejas dziļumu, tās dzīvotspēju dažādos ekonomiskos apstākļos un mentalitātēs. Un, ja Strenči spēj uzņemt šās organizācijas reizi divos gados notiekošo lielo asambleju, tā ir laba sava ego audzēšana pozitīvā ziņā. Tāpēc ir svarīgi, ka kāds no biedrības “Gaujas plostnieki” atrod laiku un resursus aizbraukt uz starptautisko plostnieku saietiem satikties un apliecināt, ka Strenčos tiek koptas plostu pludināšanas tradīcijas. Un vēl būtisks ir pašvaldības atbalsts. Bez tās līdzdalības šādas tradīcijas kopšana nav iespējama. Strenčiem ir laimējies, ka visi pašvaldības vadītāji, kuri līdz šim tajā procesā piedalījušies un piedalās šobrīd, bijuši ļoti ieinteresēti (piemēram, bijusī Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane uzzināja par Starpautiskās Plostnieku asociācijas esamību, atrada kontaktus Vācijā un izveda Strenčus starptautiskajā apritē – redakcijas piezīme). Laikam Strenči ir tāda unikāla vieta, kas paņem savā varā un pasaka priekšā pareizos soļus. VIEDOKĻIGauja ir asinīsRomāns Polītis, plosta kapteinis: – Dzīvoju pie Gaujas, un man Gauja patīk. Tā arī ir atbilde, kāpēc es visus šos gadus sienu plostu un ar to braucu, kaut gan katru gadu saku, ka nākamreiz to vairs nedarīšu. Visa mūsu ģimene ir iestājusies biedrībā “Gaujas plostnieki”: es, sieva Viviāna, dēls Rolands, meita Vivita. Meita jau 12 gadus ir uz plosta un ar laivu vadā cilvēkus krastā. Vairākkārt esmu bijis uz Starpautiskās Plostnieku asociācijas asamblejām Polijā, Vācijā, Itālijā. Es uzskatu tā, – kuriem ir iekšā, tie arī dara. Kad pirms 18 gadiem Mārtiņam Gaigalam bija ideja par plosta siešanu, viņš aizbrauca pie mana tēva, bijušā Gaujas plostnieka, aprunāties, un tēvs piekrita taisīt pirmo plosta provi. Tad Mārtiņš uzrunāja mani, zināja, ka māku ātri strādāt. Arī Jānis Vāvere tika uzaicināts, jo ir kārtīgs strādnieks. Vēl Visvaldis Švalbs mums piepalīdzēja. Tā bija pati pirmā reize, kad mēs provi taisījām. Tā pat nebija oficiālā braukšana. Mēs taču nemācējām siet, kā mēs ņēmāmies! Visu dienu strādājām pa ūdeni. Tikai vienu pleni pa visu dienu uzsējām. Kokus ņēmām no saliņas, zāģējām, vēlām iekšā Gaujā, izstūmām ārā un tad sējām. Augšā stāvēja Jāņa busiņš un mana mašīna. Strādājam, te dzirdam, ka koks nogāžas. Uzskrienam augšā, – bebrs nogāzis koku precīzi starp abām mašīnām. Būtu uzkritis mašīnām, tās būtu čupā.
Gribam sagādāt svētkusJānis Vāvere, Gaujas plostnieks: – Kas man licis jau no sākuma piedalīties? Tas notiek brīvprātīgi, jo patīk. Katru gadu pavasarī rēķinos ar vienu nedēļu, kas ir pakārtota Gaujas plostnieku svētkiem, – plosta siešanu, braukšanu, kopā būšanu. Tā ir gan atpūta, gan vēlme sagādāt svētkus citiem cilvēkiem un Strenčus padarīt atpzīstamus, parādīt, ka plostnieki ir pilsētas saknes. Protams, nav viegls darbs sasiet plostu, pēc tam to izjaukt un izcelt ārā. Tas prasa zināmu spēku un iemaņas. Sākumā mūs mācīja bijušie plostnieki Romāna Polīša tēvs Uldis, tad vēl Ārijs Luziks un Juris Smalkais, kurš brauca no Salacgrīvas. Gadu no gada to darot, pierod pie šā darba un jau dara to automātiski.
Gaidīšanas prieks ir visiemJānis Pētersons, Strenču novada domes priekšsēdētājs: – Ir ikdienas dzīve, ikdienas darbi un rūpes, un mums katram ir nepieciešami arī svētki un atpūta. Gaujas plostnieku svētku devums ar šiem vārdiem ir viennozīmīgi pateikts. Turklāt manā izpratnē šie nav parasti svētki gan no organizēšanas viedokļa, gan tāpēc, ka tajos ir iesaistījusies visa sabiedrība visos līmeņos. Plostnieku svētki nevar pastāvēt, ja par tiem domā tikai plostnieki sava prieka pēc. Plostnieku svētkus tādus, kā tagad, var sarīkot, jo to pamatā ir mūsu pilsētas veidošanas saknes, mūsu vēlme un pat pienākums kopt to, uz kā pamatiem esam veidojušies. Vienai daļai plostnieku ir pat zināma pienākuma sajūta sasiet plostu un ar to nobraukt, radot cilvēkiem svētkus un gaidīšanas prieku, un tas ir visiem – gan tiem, kuri brauc, gan tiem, kuri krastā gaida. Esmu arī lepns, ka esam spējuši šogad sarīkot Strenčos starptautisku pasākumu (plostnieku Ģenerālo asambleju – redakcijas piezīme), kas gan būs tikai daļa no svētkiem. Iedzīvotāji to īpaši nejutīs. Viņi redzēs tikai daudz ārzemju viesus – aptuveni 200 cilvēkus. Taču biedrībai “Gaujas plostnieki” un Strenču novadam šāda pasākuma rīkošana ir papildu pienākums un atbildīgs darbs.
