Valgā dzīvojošais, bet ar Valku cieši saistītais Aivars Viļumsons šovasar kopā ar sievu Eni un mazdēlu Egertu atpūtās un vēlreiz iepazina Sicīliju.
Valgā dzīvojošais, bet ar Valku cieši saistītais Aivars Viļumsons šovasar kopā ar sievu Eni un mazdēlu Egertu atpūtās un vēlreiz iepazina Sicīliju. Pirms astoņiem gadiem viņš turp devās ar savu auto, bet šoreiz izmantoja tūrisma firmas pakalpojumus un šajā Itālijas salā nokļuva ar lidmašīnu.
“Braucienu nebiju iepriekš plānojis, taču sagadījās, ka ievēroju kādas tūrisma firmas akciju un par apmēram 200 latiem varēja nokļūt šajā neticami skaistajā vietā un nedēļu nodzīvot ģimenes kotedžā – divstāvu ēkā ar visām iespējamajām labierīcībām, virtuvi apakšstāvā un guļamistabām augšstāvā,” gandarīts ceļotājs. Aivars tic, ka Sicilījā nokļūs vēlreiz, lai vēl pamatīgāk iepazītu Etnas vulkānu.
Krosenes noplēš pāris stundās
Etna ir kā magnēts, kurš ar neticamu spēku pievilina tūristus. Laika apstākļi tur ir neparasti mainīgi. Šovasar kādai igauņu grupai gadījusies tāda migla, ka viens tūrists gidam jautājis, vai neredzējis šā sievu. Šoreiz igauņu tūristu grupa ar autobusu uzbrauca 1900 metru augstumā. Tālāk par īpašu samaksu (48 eiro) varēja nokļūt ar džipu. “Sicīlijā sabiedriskās tualetes apmeklējums maksā vienu eiro. Nodomāju, ka 48 reizes neiešu uz tualeti un tādējādi ietaupīšu,” smej Aivars. No visa autobusa viņam pievienojās tikai viens vīrs. Vēl par 300 metriem tūristus pacēla gaisa tramvajs, bet pēc tam džipā veica pārējo attālumu. Līdz Etnas galvenajam krāterim palika apmēram 300 – 400 metru. Virsotne ir norobežota. Šoreiz beidzamie simti metru palika neiekaroti, jo atvēlētajās divās stundās visu paspēt nevarēja. A. Viļumsons nākamajā Etnas apmeklējuma laikā vēlas atrast kādu dullo, kurš, neraugoties uz aizliegumu, būtu gatavs kāpt vēl augstāk. Augstāk par diviem kilometriem kalna virsotni klāj melns lavas slānis. Tā ir gan rupjās frakcijās, gan miltu konsistencē. Dažviet redzami kūpoši mazi krāteri. Pārvietoties pa to malām ir diezgan bīstami. Ja paslīd kāja, var iebrukt krātera dibenā. Ik pa brīdim no apakšas sajūtami smirdoši izdalījumi, taču tie nav īpaši nepatīkami. Agrāk bija noteikums, ka tūristiem jāparakstās par to, ka katrs pats atbild par savu drošību.
Aivars pirms brauciena Igaunijā nopirka krosenes. Gandrīz trīs kilometru augstumā apavu zoles pāris stundās tika pilnīgi nolietotas. Amizanti, bet tām bija garantija un apavus varēja apmainīt pret jauniem. Kad vēja plūsma nāk no kalna apakšas, tā ir karsta, bet, kad no augšas – tā ir vēsa. Pirms dažām dienām 3274 metrus augstais vulkāns atkal izgrūda lavu un pelnus. Tā pakājē dzīvojošie cilvēki gan nebija apdraudēti.
Sicīliešos jūt atkarību no Etnas
Etna ir interesanta ar to, ka katru dienu dūmo citādi. Tur ir daudz interesantu skatu. Dodoties ar autobusu uz Etnu, ceļa malā redzams kāds dievnams, kuram lavas straume aizplūdusi garām no abām pusēm. Kādā ielejā redzama lavā līdz jumtam iegrimusi māja. Jumta kārniņus kā suvenīrus iecienījuši tūristi, un gada laikā jumta segums pazudis.
Jautāts, ar ko Sicīlija atšķiras no pārējās Itālijas, Aivars atbild, ka ar ainavu, kurai piemīt vairāk dzeltenu toņu. “Tajā vietā, kur ģimenes kotedžā mitām mēs, apkārtne bija vienos ziedos. Itāļi visur ir laipni, taču Dienviditālijā īpaši. Etna ir Sicīlījas galvenā bagātība, un tā redzama no jebkura apgabala punkta. Zaferani pilsētai pēdējais bīstamais izvirdums bija 1992. gadā. Ēdot šīs pilsētiņas restorānā, ievēroju, ka vietējiem iedzīvotājiem ir liela bijība pret Etnu. Tas izskatās pēc zināma veida atkarības. Togad, kad lava tuvojās pilsētiņai, tās ceļu iedzīvotāji mēģināja aizšķērsot ar betona bluķiem. Tie izkusa. Palīdzēja aviācija, bombardējot, lai izveidotu ieleju, kur saplūst šķidrajai akmens masai. Palīdzēja,” stāsta ceļotājs.
Sicīlija vēl raksturīga ar to, ka tur ik uz soļa redzami krieviski runājoši cilvēki. Viņiem ir pat savs televīzijas kanāls. 90. gados tā nebija. Šajā novadā joprojām galvenais ēdiens ir pasta (makaroni) visdažādākos veidos. Vēl lielā cieņā ir zivis un augļi. Pie katras maltītes neierobežotā daudzumā var dzert vīnu. Tiesa, itāļi šo dzērienu lieto tikai maltītes laikā, nevis pirms vai pēc tās.
Zaherani medus tirgotavā varēja nobaudīt un iegādāties 12 medus šķirnes. Igauņu tūristiem vislabāk garšoja kaktusu medus. Visas anotācijas par šo produktu bija lasāmas arī krieviski.
Sicīlija ir īsta paradīze saldummīļiem. Vispirms jau itāliešu saldējums – ne par saldu, ne par treknu, tieši tāds, kādam tam vajadzētu būt, – atsvaidzinošs un gards. Pastāv uzskats, ka saldējuma dzimtene ir tieši šeit – Sicīlijā, romiešu laikos, kad speciāla skrējēju ķēde nesa no Etnas kalna lejā uz pilsētu sniegu, lai to sajauktu ar augļu garšvielām un pasniegtu bagātajiem patriciešiem. Sicīlijā bez tradicionālajiem zemeņu, šokolādes un karameļu saldējumiem var pamieloties arī ar pistāciju, valriekstu, jasmīnu, ruma, apelsīnu un pat biezpiena (jeb Ricotas siera) saldējumu.
Par sicīliešu ēdieniem jāsāk pilnīgi jauns stāsts, ne velti itāliešu (tātad arī sicīliešu) virtuve zināma visā Eiropā un ne tikai. Jāsāk ar to, ka itāliešu virtuvei raksturīgi daudzi ēdieni vienas ēdienreizes laikā. Reizēm pat veseli četrpadsmit vai piecpadsmit! Galvenā dienas ēdienreize ir vakariņas – tad arī notiek lielā izēšanās. Taču šeit ēšanas rituāls noris lēnā garā, nesteidzoties, baudot, skaļi pļāpājot un klāt piedzerot, protams, vīnu. Tā kā vakariņas var izvērsties trīs un pat četru stundu garumā, var tikai pabrīnīties, kā viens cilvēks tik daudz spēj apēst.
Sicīlijas ēdieni ir īpaši, un paši sicīlieši uzskata, ka atšķirīgi no itāliešu virtuves. Sākuma ēdiens jeb antipasto visbiežāk ir salātu vai kāds cits dārzeņu ēdiens. Piemēram, “caponata” ir ļoti garšīgi salāti, kuri gatavoti no baklažāniem, olīvām, kaperiem, selerijām – laba izvēle, ar kuru sākt vakara maltīti. Sicīlijā šā ēdiena tradicionālā versija var būt bāzēta arī uz artišokiem. Sākuma ēdienā var pasniegt arī “sfincione”, tā ir pica ar tomātiem, sīpoliem un anšoviem.
Ar smaidu un bez jelkādas steigas
Vēl Sicīlija raksturīga ar to, ka smēķē gandrīz visi – sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Gluži tāpat ir ar motorolleriem. Itāļiem nav nekādu problēmu apstāties ar savu transporta līdzekli krustojumā un parunāties. Neviens garāmbraucošais pirkstu pie deniņiem neliks. Dzīve itin visur rit mierīgi, ar smaidu un bez jelkādas steigas. Skaļāka vārdu apmaiņa nekur nav vērojama. Pie mājām visur redzami mandarīnu un citronkoki. Šie augļi tur mētājas gluži tāpat kā Latvijā no kokiem nokritušie āboli.
Aivars katru rītu pirms pulksten sešiem devās skatīties saullēktu pie Jonijas jūras. Tik agri tur redzams tikai kāds ielas slaucītājs. Pat kotedžu vārtu sargs jāmodina, lai izkļūtu no iežogotās teritorijas. Viss notiek ar labvēlīgu smaidu. Tiesa, dzīves dārdzība ir krasi augusi. Ja 1999. gadā atklātnīte maksāja pusdolāru, tad tagad jau vienu eiro. Arī produkti kļuvuši ievērojami dārgāki. Eiro centu apgrozībā gandrīz nav. Viss tiek noapaļots līdz apaļām naudiņām. Uz Sicīliju tūristi devās ar čarterreisu, un lidmašīna bija pilna, tostarp arī bērni vecumā ap diviem gadiem. Daudzi tūristi nomā automašīnas, taču tad precīzi jāzina, ko skatīt un kurp doties.
Viens no tūristu apskates objektiem ir Eolio jeb Septiņu māsu salas, kuras atrodas Sicīlijas ziemeļos. Arī uz šīm salām ir darbojošies vulkāni. Aivars ar grupu devās uz divām (Lipari un Vulkano) šā arhipelāga salām. “Lipari ir ļoti skaista pilsētiņa. Vulkano salā, nokāpjot no kuģa, tūlīt jūtama sērūdeņa smarža, taču tā ir neparasti svaiga. Par diviem eiro var iekāpt ārstniecisko dubļu dīķītī, apsēsties, lai šmāķis būtu līdz kaklam un vēl jāapsmērē seja. Tiklīdz apsēdos, no dīķa apakšas izšļācās tik karsta strūkla, ka nezināju kur likties. Arī dīķīša krasti ir tik karsti, ka var apdedzināt pēdas. Piedzīvojums interesants. Par vienu eiro pēc tam var nomazgāties dušā,” atceras Aivars.
Sicīlija ir lielākā un nozīmīgākā Vidusjūras sala. Tā aizņem nedaudz vairāk par 25 tūkstošiem kvadrātkilometru. Šeit sajaukušās dažādas, bieži vien savstarpēji pretrunīgas kultūras. Savulaik salu ir pārvaldījuši gan feniķieši no Āzijas, gan afrikāņi, gan eiropieši. Sicīlijā vienkopus var atrast daudz mākslas, arheoloģijas, folkloras, vēstures un sensenu tradīciju. Un daba! Sicīlijas iedzīvotāji vienlaikus var lepoties gan ar jūru, kas veldzē vasaras tveicīgajās dienās, gan ar kalniem, kas izklaidē sniega prieku cienītājus ziemā.
