Vācijas pilsētā Saidā dzīvojošie Rita Minha ar dzīvesbiedru Gerhardu jau ir ielūgti uz Strenču pilsētas svētkiem – ne tiem, kuri notiks šosestdien, bet tiem, kuri būs pēc gada, kad strencēnieši svinēs savas pilsētas astoņdesmitgadi.
Vācijas pilsētā Saidā dzīvojošie Rita Minha ar dzīvesbiedru Gerhardu jau ir ielūgti uz Strenču pilsētas svētkiem – ne tiem, kuri notiks šosestdien, bet tiem, kuri būs pēc gada, kad strencēnieši svinēs savas pilsētas astoņdesmitgadi.
Iespējams, sirmais vāciešu pāris tad arī apskatīsies, kā Strenču psihoneiroloģiskajai slimnīcai noderējis dāvinājums no R. Minhai piederošā pansionāta.
Mainot tā aprīkojumu, uz Strenču slimnīcu aizsūtīta liela krava ar dažādām lietām: divas vannas ar pacēlāju, kas palīdz cilvēku iecelt vannā un izcelt no tās, kā arī gultas, apģērbs, gultas veļa, aizkari, krēsli, spilveni, šķīvji, kartupeļu mizojamā mašīna un vēl citas lietas.
“Tie ir cilvēki, kuri ne tikai runā, bet arī reāli nodarbojas ar labdarību, un kuriem sagādā prieku iepriecināt citus,” par R. Minhu un viņas dzīvesbiedru saka Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane. Viņa iepazinās ar Minhu ģimeni Saidā, kad ieradās tur parakstīt sadraudzības līgumu starp Strenčiem un šo Austrumvācijas mazpilsētiņu Saksijas federālajā zemē.
R. Minha un viņas dzīvesbiedrs uz Saidu pārcēlās 1991. gadā no Minhenes. Saksijas federālajā zemē R. Minha atvērusi septiņus pansionātus vecajiem ļaudīm un invalīdiem. Ja Latvijā tādās aprūpes iestādēs ievieto pārsvarā vecos, vientuļos cilvēkus, Vācijā vismaz uz Minhu ģimenes pansionātiem rindā stāv pensionāri, kam ir tuvinieki. Vācijā ir daudz vecu cilvēku, kas jau pārsnieguši 90 gadu slieksni.
“Ja bērni vai mazbērni strādā, viņiem nav daudz laika, lai rūpētos par saviem sirmgalvjiem,” stāsta V. Graumane. “Turklāt mājās savus tuvākos nemaz nevar apkopt tādā līmenī, kā to pansionātos izdara ārsti un medmāsas. Tur ir, piemēram, masāžas, telpas relaksācijai, brīnišķīga ēdināšana. Istaba bez tualetes šādos pansionātos ir kaut kas nepieņemams. Galvenais, ka cilvēks viņiem ir pats svarīgākais. Redzējām dažādus pansionātus – gan vecajiem cilvēkiem, gan invalīdiem, un visur varēja just rūpes par iemītniekiem.”
Lai mazinātu rindas, Vācijā ceļ arvien jaunus pansionātus. Viena no R. Minhas jaunbūvēm pat ieguvusi valsts plašsaziņas līdzekļu ievērību, jo trīsstāvu ēka tikusi uzcelta četros mēnešos, izmantojot modernas tehnoloģijas. Katra istaba bijis atsevišķs, jau mēbelēts konteiners, kas kopā ar citiem veidojis ēku.
Papildu pansionātiem R. Minhai Saksijas federālajā zemē pieder arī restorāns, kurā pasniedz tikai medījumus, un viesnīca.
