Ja proporcionāli iedzīvotāju skaitam salīdzinātu Smilteni un Liepāju, tad varētu būt, ka pilsēta pie jūras zaudētu muzikālajā ziņā nelielajai Vidzemes mazpilsētai.
Ja proporcionāli iedzīvotāju skaitam salīdzinātu Smilteni un Liepāju, tad varētu būt, ka pilsēta pie jūras zaudētu muzikālajā ziņā nelielajai Vidzemes mazpilsētai.
Nav noslēpums, ka liepājnieki parasti uzsver savas pilsētas muzikālās tradīcijas, un, Latvijas estrādes mūzikas notikumu spektrs nav iedomājams, piemēram, bez “Liepājas dzintara”. Arī “Līvi” vai “Liepājas brāļi” kļuvuši gluži vai par leģendām. Bet vai jūs zināt, ka leģendāro Kurzemes “Līvu” skanējumu nodrošina vidzemnieki?
Visapkārt jūtama celtniecības rosība
Izbraucot lokus, kas ved uz Valmieru, ja uz šo Vidzemes novada pilsētu dodas no Smiltenes puses, vienā brīdī netālu no autoceļa pavīd no pelēcīgiem blokiem būvēta lauku māja un saimniecības ēka. Pirmajā mirklī šķiet, ka būvmateriālam izmantoti mūsdienās tik ierastie keramzītbetona bloki. Tikai pietuvojoties celtnēm, var pārliecināties, ka patiesībā tie ir īpašā formā lieti ķieģeļi, kurus pirms daudziem gadiem veidojis pats mājas saimnieks. Līdzīgi kā ar ķieģeļiem, arī lauku māja slēpj sevī interesantas nianses. Tas nav parasts lauku īpašums, bet gan mūzikas ierakstu studija. Šobrīd vēl visapkārt jūtama celtniecības rosība, bet saimnieks plāno, ka uz Ziemassvētkiem ēka jau būs ieguvusi vēlamo izskatu.
Dzimtas saknes ved uz Smilteni
Norāde stāsta, ka šo īpašumu sauc “Mucenieki”, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tur sastopam muzikantu aprindās pazīstamu cilvēku Guntaru Mucenieku. Viņš kopā ar kolēģi no grupas “Vidzemnieki” smiltenieti Jāni Pavasaru šeit īsteno ideju par savas mūzikas studijas “G. Cooper Sund Studio” izveidošanu. Arī Guntara dzimtas saknes ved uz Smilteni, tāpēc droši varam teikt, ka šis projekts ir mūsu novadnieku izlolots. Studijā jau notiek darbs. Te dziesmas ierakstījusi “Vidzemnieku” soliste Ināra Rubīna (arī smilteniešu novadniece!), Liene Šomase, cēsnieks Guntis Vecgailis ar “Deksteriem”, “Austrumkrasts” ar Juri Skrajānu, “Līvi”, kā arī Valmieras mūzikas skolas audzēkņi un citi izpildītāji.
Nav noslēpums, ka īpašumā atgūtām mājām vai nopirktam īpašumam mēdz būt sava īpaša aura. Guntars atzīst, ka viņa senču “Mucenieki” izstaro labvēlību, un viņš jūt atbalstu savam darbam māju atdzīvināšanā.
Raugās ne vien Latvijas mērogā
Vaicāti par nākotnes iecerēm Guntars un Jānis atklāj, ka “Muceniekos” būs oāze, kur varēs ierasties muzikanti un netraucēti strādāt un relaksēties. Tāpēc viņi raugās ne vien Latvijas mērogā, bet arī Eiropas virzienā. “Šī būs klusa vieta, kur grupas varēs atbraukt, izslēgt mobilos telefonus un, neviena netraucēti, īstenot savus muzikālos projektus,” paskaidro Guntars. Studija jau ir darba kārtībā, tai blakus top lielā zāle, kuru plānots pabeigt vasarā. Saimniecības ēkas otrajā stāvā tiks izbūvēta viesnīca ar 12 numuriņiem, arī kafejnīca, un būs nodrošināta pilna pansija. “Esam drosmīgi,” atbildei uz izbrīnu par sparīgo rosīšanos saka Guntars. Latvijā šim pakalpojumam, ja runājam par pašmāju muzikantiem, ir jāiztur diezgan liela konkurence. “Kaktu studijas ir gandrīz katrā miestā un dzīvoklī. Daudzi kaut ko dara un raksta. Kā nu to var izdarīt un cik to atļauj naudiņa. Tas ir cits jautājums. Man šis ir sapnis, uz kuru esmu visu laiku gājis, tāpēc beidzot to cenšos īstenot,” saka idejas autors.
Ja nepatiktu, mēs to nedarītu
Līdztekus darbam ierakstus studijā, “G. Cooper Sund Studio” tandēms nodarbojas arī ar pasākumu apskaņošanu. Tie ir pilsētu svētki, banketi, prezentācijas, izstādes un citi notikumi, kuriem Jānis un Guntars kopā ar tehniskajiem darbiniekiem nodrošina skanējumu. Zinot, ka viņi abi arī aktīvi muzicē, radās jautājums, vai vienkāršāk nav apskaņošanas jautājumus uzticēt citiem. “Muzikantam, protams, ir vieglāk neiedziļināties, uziet uz skatuves un nedomāt, kā darbosies mikrofons. Mums ir citādāk, jo šī joma interesē. Ja nepatiktu, mēs to nedarītu,” secina Guntars. Šim darbam ir arī cits aspekts – peļņa. Tie nav tūkstoši, jo Latvija ir Latvija – maza zeme, kur milzīgi lielu naudu nav iespējams nopelnīt, ja neblēdās. “To var izdarīt tikai blēži. Šeit es nedomāju visus, kuriem ir stabili biznesi, bet, teiksim, lielu daļu no tiem, jo valsts pamati diemžēl ir radīti tā, lai labi varētu blēdīties,” pasmaida muzikants.
Grib dzirdēt tā, kā skan rādžiņā
Konkurence nebaida? “Mūsdienās viss atkarīgs to tā, kāds ir tehniskais aprīkojums. Otrs – kādi cilvēki ar to nodarbojas. Tie ir būtiskākie momenti. Zinu daudzus kantorus, kur notiek apmēram tā: kaut kas ir jādara? Nu tad darīsim! Būšu inženieris! Nopirkšu aparatūru, visu sagādāšu, bet poņas par to nav. Rezultātā bizness iet uz grunti. Tagad rindām vien visādas firmas iet uz burbuli. Tāpēc galvenais princips ir jāievēro, ja kaut ko apņemies darīt, ir jābūt zināšanām,” komentē Guntars un piebilst, ka viņam šajā jomā ir ilgu gadu pieredze, tāpēc viņš nebaidās par savu uzņēmējdarbības nākotni.
“Šobrīd nav lielas problēmas ierakstīt dziesmas. To var izdarīt jebkurš un jebkādā kvalitātē. Tomēr atskaņot, lai skanētu tā, kā autors ir iecerējis, tā ir problēma. Kā radās mūsu ideja par apskaņošanu? Mēs paši muzicējām un vēlējāmies, lai normāli skanētu. Tāpēc nopirkām aparatūru. Konstatējām, ka tā ir laba un varam apskaņot arī citus, jo cilvēki skatītāju zālē grib dzirdēt izpildītāju, kas stāv uz skatuves. Lai skaņa būtu tāda pati kā tad, kad atskaņotājā ir ielikts disks. Labā kvalitātē. Kad paklausās, kādi atbrauc mākslinieki, kas skan viņu diskā un kas – dzīvajā, atšķirība ir milzīga,” vērtē Jānis. “Cilvēki grib dzirdēt tā, kā skan rādžiņā.”
Nospied sarkano podziņu un aiziet
Muzikanti pajoko, ka šobrīd Latvijā ir daudzi činkisti – viens spēle, bet otrs dzied. Guntars atstāsta sarunu ar savu kolēģi Kanādas latvieti Kārli Briedi, kurš brīnījies, ka Latvijā ir paradums spēlēt ar sarkanajām podziņām. Sākumā nevarējuši saprast, kas ar to domāts, bet tad noskaidrojuši, ka runa ir par mājas stacijām, kuras visi sapirkuši. Saspied, ko vēlies, nekas nav jādomā. Ja māki, spied akordus, nospied sarkano podziņu un aiziet. “Daži faķīri jau praktizē, ka maina tikai diskus un plāta muti, gluži kā televīzijā, kur parasti atturas no spēles dzīvajā, lai izvairītos no kļūmēm,” secina muzikants.
Tomēr lielākā daļa Latvijas mūziķu ir sapratuši, ka labākais fīlings, lai cik tas dārgi nebūtu, ir spēlēt dzīvajā. Lai skatītāji redzētu un dzirdētu emocijas un justu tās nākam no skatuves. Tas nav lēts prieks.
Šajā pasākumā visu dara profesionāļi
Par labajiem piemēriem jautāts, Guntars sajūsminās par pasaules līmeņa priekšnesumu, kuru viņš vērojis “Sapņu fabrikā”. Tas bijis “Kabarē” ar Intaru Busuli. “Noskatījos izrādi un biju apstulbis, jo tur izcils bija pilnīgi viss. Gan izpildījums, gan viss pārējais. Nekur nevarēja piesieties,” uzslavē Guntars. Viņš piebilst, ka līdzīgas domas paudis arī Zigmars Liepiņš. Pēc izrādes viņš uzskrējis uz skatuves un teicis, ka trūkst vārdu, jo viņu fascinējis tas, ka šajā pasākumā visu dara profesionāļi.
Tāpēc arī Jānis un Guntars pārliecināti, ka jāturpina nodrošināties ar kvalitatīvu aparatūru. Daudz kas jau ir iegādāts un būs arī papildinājums, lai rudenī jau varētu panākt vēlamos rezultātus.
Par to, ka viņu abu vaļasprieks, kas pāraudzis nopietnā darbā, “Muceniekos” veiksmīgi īstenosies, muzikanti ir pārliecināti. Veiksmei noteikti palīdzēs arī mājas labvēlīgā aura un vairāki desmiti pakavu, kas atrasti, sakopjot apkārtni un pārbūvējot saimniecības ēku modernā skaņu ierakstu studijā un pansijā.
***
Uzziņai
* 1999. gadā Ināras Rubīnas un Guntara Mucenieka sadarbības rezultātā veidojas radošā apvienība “Vidzemnieki”. Vēlāk viņiem pievienojas ģitārists Juris Skrajāns, basģitārists Jānis Pavasars, bundzinieks Mikus Rullis, izveidojot grupu “Vidzemnieki”.
* 2002. gadā sākas darbs pie kompaktdiska “Raibā dzīve”, kur visu dziesmu aranžētājs ir G. Mucenieks. Viņa radošo darbību jau iepriekš un tagad var saistīt ar grupām “Līvi” un “Louie Fontane project, kā arī šobrīd jau izbijušiem projektiem “Libau”, “The Cucumbers” un “Labirints”.
