Notikumu Rīgā, kad no Vanšu tilta smailes nolēca un gāja bojā jauns vīrietis, televīzijā redzēja daudzi, tādēļ notikušais ir pastiprinājis sabiedrības uzmanību par pašnāvībām Latvijā. Statistika ir bēdīga. Lai cik šausmīgi tas neizklausītos, pašnāvības mūsu valstī vairs nevar uzskatīt par ārkārtēju gadījumu, bet drīzāk par gandrīz ikdienišķu parādību. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, pērn sev galu padarīja 436 cilvēki. Vislielākais pašnāvību skaits ir bijis 2008. un 2009. gadā – attiecīgi 527 un 516. Tas ir laiks, kad Latvijā kulmināciju sasniedza krīze. Oficiālie dati, iespējams, neatspoguļo patieso ainu, jo, piemēram, nav zināms, cik no daudzajiem noslīkušajiem paši to vēlējušies un cik uzskatāmi par nelaimes gadījumu upuriem.Sociologi šai negācijai kā iemeslus min ekonomiskās krīzes izraisīto depresiju, ieslīgšanu nesamaksājamos parādos, vilšanos mīlestībā, ticības zaudēšanu nākotnei, konfliktus ģimenē un citus. Ir jau tā, ka liela daļa cilvēku, nespējot ģimenei nodrošināt pietiekamu iztiku un nevarot atrast darbu, iegrimst pesimismā. Varbūt tomēr grūtos brīžos der padomāt, vai tiešām mūsu bēdas ir pašas smagākās. Pagājušajā nedēļā daudzi sirmi vīri un sievas televīzijā stāstīja par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Bija jācieš bads, aukstums, pazemojumi, turklāt neviens no represētajiem nezināja, kas viņu gaida nākotnē. Par smagu darbu raktuvēs un taigā stindzinošā salā nebija nekādas algas. Tikai vāja cerība sildīja un deva spēku izturēt. Tā neļāva mirt pēc paša vēlēšanās. Neļāva zaudēt dārgāko vērtību – dzīvību. Šodien tā nav kļuvusi nevērtīgāka.
