Pagājušās nedēļas nogalē Valkā viesojās mācītājs un evaņģēlists Mārcis Jencītis. Divas dienas viņš pilsētas kultūras namā vadīja dziedināšanas kalpošanas “Kristus pasaulei” dievkalpojumus.
Pagājušās nedēļas nogalē Valkā viesojās mācītājs un evaņģēlists Mārcis Jencītis. Divas dienas viņš pilsētas kultūras namā vadīja dziedināšanas kalpošanas “Kristus pasaulei” dievkalpojumus.
Pēc Dieva Vārda sludināšanas mācītājs aicināja slimību nomāktos ļauties Kristus dziedinošajam spēkam. Vairāki pēc tam apliecināja, ka jūtas ievērojami labāk.
Šāds dievkalpojums mūsu pilsētā vēl nebija piedzīvots, tādēļ tas uz dažām dienām nokļuva sabiedrības uzmanības centrā. Vēl šonedēļ cilvēki pārrunāja M. Jencīša uzstāšanos un izteica dažādus viedokļus par viņa spējām dziedināt. Pilsētnieki ar secinājumiem bija piesardzīgi. Tie, kuri bija devušies uz otro dievkalpojumu, redzēja, kā viena sieviete piecēlās un teica, ka iepriekšējā dienā te atnākusi galīgi savārgusi.
“Tagad es vairs nezinu, vai man vispār kādas slimības bijušas. Jūtos pilnīgi vesela,” viņa paziņoja.
Par dziedināšanu ir dažādi viedokļi
Neesmu tik kompetents, lai spriestu, vai tiešām iespējams mirklī izārstēt cilvēkus, kurus vairākus gadus mocījusi kāda smaga slimība. Man bija iespēja vienīgi uzklausīt pašus dziedinātos. Daži apgalvoja, ka vēl īsti nezinot, vai kļuvuši veseli, bet sliktāk nejūtoties. Citi apgalvoja, ka viņus pārņēmis liels dzīvesprieks, kas liekot aizmirst kaites, bet daži apliecināja, ka slimību vairs nevajagot ārstēt, jo viņi esot dziedināti. “Man bija trīs muguras traumas, sāpēja arī rokas un kājas. Vakarnakt mani Kristus Glābējs dziedināja. Viņš naktī tā ārstēja, ka jutu — degu visa kā ugunīs. Es trīs gadus muguras sāpju mazināšanai lietoju ziedi. Tagad mani ārstē Dievs. Neviens loceklis vairs nesāp,” sestdien atzina piektdienas dievkalpojuma dalībniece Vallija.
Valkas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Arnis Bušs, vaicāts, vai ar Dieva Vārdu var mirklī izārstēt slimības, atbild, ka, pēc Bībeles patiesībām, vispirms jādziedina dvēsele un tikai pēc tam miesa. “Ja arī pieļaujam, ka cilvēks tūlīt un uzreiz kļūst dziedināts, tad man rodas ļoti nopietns jautājums — kas ar viņu notiek vēlāk? Bībelē ir rakstīts, ka no cilvēka izdzītais ļaunais gars klīda apkārt, bet, neatradis nekur citur mājvietu, ar citiem ļaunajiem gariem atgriezās tā paša cilvēka dvēselē, un ar viņu kļuva vēl ļaunāk. Tas nozīmē, ka nav jēgas cilvēku ar Dieva Vārdu dziedināt, ja nav vesela viņa dvēsele. Jāpiebilst gan, ka šāda publiska dziedināšana Jēzus Kristus vārdā ir tikpat sena kā kristietība. Savukārt — ja cilvēku kāds vārdiski izārstē, bet dziedinātais netic Dievam, tad man atkal ir jautājums — kas tas ir? Konkrēto dievkalpojumu man ir grūti komentēt, jo pats tur nebiju un vienīgā man zināmā informācija ir tā, ko esmu izlasījis šā dievkalpojuma pieteikšanas reklāmās,” saka A. Bušs.
Valkas slimnīcas valdes priekšsēdētājs ārsts Jānis Batalauskis uzskata — ja ar runāšanu dažos mirkļos varētu izārstēt visas slimības, tad ārstiem nebūtu darba, bet, kā zināms, mediķi joprojām par pacientu trūkumu nevar sūdzēties. “Kas attiecas uz tiem, kuri atzīst, ka ar vārdiem mirklī ir izārstēti, tad varu atsaukties uz medicīnā sen zināmo anekdotisko izteicienu: “Visu slimību cēloņi meklējami nervos, izņēmums ir tikai sifiliss.” Ļoti bieži cilvēki iedomājas, ka ar kaut ko sirgst, un viņi patiešām jūt sāpes. Ja kāds kaut kādā veidā viņus pārliecina, ka slimība ir izgaisusi, tad sāpes pāriet,” saka J. Batalauskis.
Nebaidās atklāt negācijas savā dzīvē
Lai nu paliek dziedināšana, kaut arī šajā aspektā ir savi pozitīvie momenti. Kā atzina kāds dievkalpojuma dalībnieks, ja cilvēks pēc mācītāja uzrunas jūtas labi un ir garīgi apmierināts, arī tas mūsdienu pasaulē, kas ik dienu rada stresu, ir ieguvums.
Manu uzmanību piesaistīja M. Jencīša emocionāli iedarbīgā runa, sludinot Dieva Vārdu. Tā var runāt tikai cilvēks, kurš no visas sirds tic Dievam un ir pārliecināts par tā esamību. Evaņģēlista prasme iedarboties uz cilvēka dziļākajām jūtām bija fantastiska. Viņš sludināja mīlestību un aicināja ikdienā atrast debesis, lai ikviens savai dzīvei iegūtu jēgu. Tie bija vārdi, kas tika teikti pārliecībā un spēkā. M. Jencītis pats Dieva Vārda spēku ir izjutis savā dzīvē. Minēto dievkalpojumu reklāmā minēts, ka M. Jencītis 29 gadu vecumā savas vieglprātīgās dzīves dēļ bijis tuvu nāvei. Narkotiku un alkoholisko dzērienu lietošana viņu bija aizvedusi līdz cietuma kamerai. Ieslodzījumā viņš nokļuva par zagšanu, lai iegūtu naudu narkotikām. Mani tas ieinteresēja. Diezin vai kāds cilvēks, vēloties iegūt publikas uzticību un veidot savu reitingu sabiedrībā, tik atklāti paziņotu savas dzīves ēnas puses. M. Jencītis to dara un tajā pašā laikā sludina Dieva mīlestību, aicina sevis teiktajam ticēt. Viņš atklāti pauž, ka ir kļuvis cits cilvēks, jo Dievs viņu pārveidojis. Savu dzīvi viņš publikai rāda kā pierādījumu par Dieva esamību.
Narkotikas sāk lietot skolā
Lūdzu mācītāju vairāk pastāstīt par sevi.
M. Jencītis ir vidzemnieks. “Esmu dzimis un arī tagad dzīvoju Limbažos. Šajā pilsētā kā mācītājs vadu Vasarsvētku draudzi. Kā evaņģēlists braukāju uzstāties citās pilsētās tādēļ, ka vēlos, lai cilvēki justos laimīgi ne tikai Limbažos, bet visā Latvijā. Mani morāli un finansiāli atbalsta draudzes. Piemēram, Valkas rajonā man ir izveidojusies laba sadarbība ar “Jauno paaudzi” Valkā un baptistu draudzi Smiltenē,” stāsta M. Jencītis.
Mācītājs atklāj, ka viņš Dievu atradis smagos dzīves sarežģījumos. “Sākumā ģimenē Dievam ticēja tikai mana mamma. Es neticēju. Skolā sāku aizrauties ar alkoholu, lietoju arī narkotiskās tabletītes, līdz kļuvu no tām atkarīgs. Skolu pabeidzu tikai tādēļ, ka tās vadība ļoti rūpējās par mācību iestādes labo slavu. Dzīve sadalījās divās daļās — cietumā un brīvībā. Kādu laiku padzīvoju brīvs, līdz atkal nokļuvu ieslodzījumā. Zagu, lai iegūtu pārtiku un līdzekļus alkoholiskajiem dzērieniem. Jāpiebilst gan, ka arī ārpus cietuma mūriem nejutos brīvs, jo biju nokļuvis spirtoto dzērienu un narkotiku atkarībā. No tās daudzreiz centos atbrīvoties saviem spēkiem, bet nekas neiznāca. Pirms atbrīvošanas no ieslodzījuma sapņoju, ka sākšu nodarboties ar biznesu un šņabim, tabletēm vairs virsū neskatīšos. Nekā. Kārdinājums pēc apdullinošām vielām bija lielāks,” apliecina M. Jencītis.
No smagas atkarības izglābj Dievs
Tad M. Jencīti atkal arestēja. “Atceros tiesas sēdi 1992. gadā. Ausīs vēl tagad skan tiesneša vārdi: “Mārcim Jencītim par vairāku veikalu aplaupīšanu, lai iegūtu apdullinošas vielas, tiesa piespriež četrus gadus un vienu mēnesi kopēja režīma kolonijā.” Pēc tam bija mitra cietuma kamera, kuras stūrī atradās tualete. Papīra vietā bija noliktas Bībeles lapas. Ieskatījos un izlasīju, ka gan Dievam, gan Sātanam cilvēka dzīvē ir savi plāni. Tā es sāku domāt par Dievu. Cits nekas vairs neatlika, jo biju tādā stāvoklī, ka vēlējos labāk mirt. Šķita, ka dzīvot vairs nav spēka. Sāku lūgt Dievu. Pievēršanās Jēzum Kristum nebija pēkšņa, tas bija ilgs process. Sākumā to darīju bez īpašas pārliecības. Lūzums notika, kad kristieši uz cietumu atveda humānās palīdzības preces un sludināja Jēzu Kristu. Sāku ticēt no visas sirds. Brīdī, kad biju gatavs izdarīt pašnāvību, skaļā balsī ar asarām acīs sāku lūgt Dievam palīdzību. Un Viņš mani uzklausīja. Ausīs dzirdēju balsi: “Tu būsi mans kalps.” Notika brīnums. Man vairs negribējās lietot narkotikas un alkoholu. Cietumā sāku apmeklēt lūgšanu kapelu. Pēc izkļūšanas brīvībā iestājos Limbažu baptistu draudzē, bet pēc tam pārgāju uz Vasarsvētku draudzi,” saka M. Jencītis.
Kļūst par mācītāju
Tagad M. Jencītis Vasarsvētku draudzē ir mācītājs. “Tas notika pamazām. Dievkalpojumos mācītājs mums ļāva pastāstīt par piedzīvojumiem ar Dievu. Es parasti runāju diezgan ilgi. Mācītājam manas uzstāšanās patika.Viņš dzīvoja Rīgā un, kad nevarēja ierasties, palūdza mani vadīt dievkalpojumu. Pēc kāda laika iestājos Latvijas Kristīgās kalpošanas skolā Jelgavā. Tagad esmu mācītājs, bet šķiet, ka nākotnē darbošos tikai kā evaņģēlists. Mācītājs strādā vienīgi savā draudzē, bet nedodas par Dievu stāstīt citiem cilvēkiem. Es neesmu vienīgais, kurš dzīvē piedzīvojis krīzes situāciju. Varbūt kādam vēl vajadzīgs Jēzus Kristus kā Glābējs, tādēļ strādāju kā sludinātājs,” skaidro M. Jencītis.
Sāk dziedināt Dieva vārdā
To, ka M. Jencītis ar Dieva vārdu var arī dziedināt, viņš atklājis nejauši. “Reiz aizgāju pie drauga. Viņš mocījās lielās paģirās. Es teicu, ka Dievs var palīdzēt, un pielūdzu Viņu. Notika brīnums. Draugam paģiras izgaisa kā ar roku noņemtas. Es pats par to biju pārsteigts. Dziedināšana izdevās vēl dažas reizes. Nodomāju — ja Dievs tā palīdz, tad man, cik vien varu, šī palīdzība jāsniedz cilvēkiem. Pirmo dziedināšanas dievkalpojumu noturēju Limbažos. Draudzes mācītājs mani finansiāli atbalstīja. Kultūras namā noīrēju zāli, sarunāju muzikantus. Sākumā gan rezultātu nebija. Dziedināšana notika vēlākajos dievkalpojumos,” atzīst M. Jencītis.
Evaņģēlists uzsver, ka viņš pats nevienu izārstēt nespēj. “Dziedina Dievs. Nereti tās nav kaut kādas fiziskas sāpes vai slimība. Dievs palīdz atbrīvoties no dažādām kroplībām dvēselē. Kopā ar Jēzu cilvēkam ir vara pār dažādām atkarībām un sliktiem ieradumiem,” uzskata evaņģēlists.
Netaisnības un ciešanas radām mēs paši
M. Jencītis atzīst, ka mūsdienu sabiedrībā ir daudz negāciju. “Tas tādēļ, ka liela daļa cilvēku nemeklē Dievu. Kad esmu par to runājis, man bieži iebilst, kādēļ tad Dievs pieļauj visādas netaisnības, traģēdijas, vardarbību, badu. Es tādos gadījumos atbildu — kādēļ tad jūs nepārmetat satiksmes ministram par mirušajiem autoavārijās? Ministrs nav vainīgs, ja autovadītājs neievēro satiksmes noteikumus vai brauc piedzēries. Dievs negrib, ka cilvēki mirst no kaitīgām atkarībām vai nokļūst postā savas vainas dēļ. Dievs mums dāvā mīlestību, bet ne vienmēr mēs šo dāvanu protam saņemt,” saka M. Jencītis.
