Cilvēku ikdienas sarunās joprojām aktuāla ir filmas “Padomju stāsts” apspriešana.
Cilvēku ikdienas sarunās joprojām aktuāla ir filmas “Padomju stāsts” apspriešana. Par šādas filmas eksistenci patiesībā uzzināju tikai pirms pāris nedēļām, kad viesojos Eiroparlamentā Briselē. Manu interešu lokā beidzamajos gados dokumentālais nacionālais kino nav nonācis, taču šo filmu TV1 kanālā gaidīju ar lielu nepacietību. Varbūt tāpēc, ka par tās tapšanas vēsturi tik interesanti izstāstīja deputāte Inese Vaidere. Visvairāk pārsteidza, ka viņa kopā ar deputātu Ģirtu Valdi Kristovski piekrita savas partijas iekšienē meklēt finansējumu režisoram Edvīnam Šņorem, cilvēkam bez jelkādas darba pieredzes šajā jomā, bet labam vēsturniekam. Rodas jautājums – kāpēc šī dokumentālā filma tapusi tagad un kāpēc pie tēmas risināšanas nav ķēries neviens kino profesionālis. Nešaubos, ka filmai būs visnotaļ tālejošas sekas. To vajadzētu redzēt katram skolniekam, katram pieaugušajam, jo darbs dod skaidru atbildi par totalitāro režīmu veidošanos un būtību, par to, kā varēja notikt daudzu miljonu cilvēku slepkavības. Krievija joprojām noliedz savas valsts asinsdarbus. Aktīvie vēsturnieki ar putām uz lūpām apgalvo, ka nekāda Baltijas valstu okupācija nav notikusi, ka Ukrainā, īstenojot “dižā” Ļeņina plānu, badā nav nomērdēti miljoniem cilvēku. Gandrīz neticami šķiet fakti, ka esesieši savas cilvēku masveida nogalināšanas metodes apguva Padomju Savienības vergu nometnēs ciešā sadarbībā ar komunistiem. Liela daļa dokumentālo materiālu režisors ieguva rietumvalstu arhīvos, un tas nozīmē tikai to, ka arī rietumniekiem ieskatīšanās patiesībai acīs nav īpaši ērta.
