Lai cik lakoniski gribas izteikties, ierobežota apjoma rakstos vienalga nav iespējams pateikt visu līdz galam.
Lai cik lakoniski gribas izteikties, ierobežota apjoma rakstos vienalga nav iespējams pateikt visu līdz galam. Bet notikumu gaita liecina, ka nepieciešams komentēt arī agrāk nepateikto.
Šā iemesla dēļ atlieku uz vēlāku laiku tēmu par notikumiem Palestīnā, kas tagad satrauc visu pasauli. Piebildīšu tikai divus teikumus. Pirmkārt, radikālā grupējuma HAMAS uzvaru vēlēšanās veicināja apstāklis, ka Arafata dibināto partiju “Fatah” pārāk uzkrītoši atbalstīja ASV. Otrkārt, grupējums HAMAS nav vienots, tajā vairāki novirzieni, kas tagad sāks “dalīt lāčādu”. Pavērosim.
Pašu pelnīts pēriens
Mūsu presē daudz runāts par Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) Strasbūrā pieņemtajiem dokumentiem, kas Krievijas varasvīriem nepatīk. Ir izteiktas eiropiešu bažas par nevalstisko sabiedrisko organizāciju darbības ierobežojumiem. Vēl nozīmīgāka šķiet rezolūcija, kurā nosodīti komunistiskie totalitārie režīmi, kas zemtekstā nozīmē staļinisma pielīdzināšanu hitlerismam. Publiski pret šo rezolūciju viskvēlāk iestājās krievu atlikušie komunisti Zjuganova vadībā. Dīvaini, bet mūsu komentētāji likās nepamanām, ka Strasbūrā bija ieradies arī politiskais smagsvars Kosačevs, ko Latvija labi pazīst kā mūsu valsts apmelotāju. Tā kā Kosačevs pārstāvēja oficiālo varu, viņš tribīnē neklaigāja, bet mēģināja rezolūcijas pieņemšanu izjaukt ar aizkulišu aktivitātēm. Neizdevās. Un Kremļa runasvīriem nekas cits neatlika, kā paziņot, ka EPPA nav nopietna organizācija. Aizmirsās, ka paši vismaz simts reizes mēģinājuši šajā forumā uztiept jautājumu par it kā cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā.
Gandrīz vienlaikus Krievija saņēma bargu triecienu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT). Par to, ka milicija pratināšanas laikā sakropļojusi pilnīgi nevainīgu jaunekli (tagad 1. grupas invalīds), ECT piesprieda cietušajam izmaksāt 360 tūkstošus eiro. Fabula šāda: pazudusi kāda jaunkundze, milicija arestējusi puisi, kuram piespriests atzīties izvarošanā un slepkavībā, lietojot drausmīgus spīdzināšanas paņēmienus. Pēc tam, kad pusdzīvais jauneklis izlēcis pa logu, pazudusī draiskule atradusies dzīva un neskarta. Tā kā Krievijā nekādu gandarījumu panākt nav izdevies, nācies meklēt taisnību starptautiskajā tiesā.
Atceramies, ar kādu gavilēšanu Krievijas televīzija ziņoja par to, ka ECT Latvijai lika izmaksāt dažu tūkstošu “sāpju naudu” divām krievu virsnieku dāmām. Tagad Kremļa kontrolētās televīzijas klusē.
Piebilde pie inflācijas tēmas
Iepriekš rakstīju par to, ka inflācija veicina algu un pensiju straujāku kāpumu un ienākumu pieaugumu arī zemnieku saimniecībām. Paši zemnieki gan uzskata, ka viņu dzīvi uzlabo vienīgi Briseles nauda, jo pārtikas pārstrādes uzņēmumi iepirkuma cenas regulē tā, ka ieguvēji galvenokārt ir viņi paši. Faktiski tā ir klasiska shēma, kad naudas plūsmā lielākie ieguvēji ir starpnieki, nevis tiešie ražotāji. Ja runājam par piena pārstrādātājiem, tad savus attaisnojumus atradīs arī rūpnieki: te veterinārā dienesta prasības (nereti pārspīlētas), te degvielas sadārdzinājums. Protams, ražošanas uzņēmumus nepieciešams modernizēt, bet arī to vismaz daļēji var veikt ar Eirosavienības struktūrfondu līdzekļiem. Situācija faktiski ir tāda, ka ķēdītē ražotājs – pircējs visbeztiesiskākie ir tieši šie abi galējie posmi. Starpnieki un rūpnieki vienmēr ir tie, kas diktē savus noteikumus. Pasaulē šādos gadījumos teikšanu cenšas pārņemt zemkopju kooperatīvi, kas savās rokās tur arī pārstrādi un uzglabāšanu.
Līdzīgā situācijā atrodas graudu audzētāji, kur dažādi “dzirnavnieki” dažkārt ignorē pat agrāk noslēgtos līgumus (pirms dažiem gadiem izmisumā iedzina griķu audzētājus utt.). Līdz vecās Eiropas striktajiem spēles noteikumiem mums vēl ļoti tālu.
Faktiski līdzīga situācija gandrīz visās nozarēs. Man tuvāka ir grāmatu izdošana, kur tāpat visvarenākais posms ir rūpniecība, proti, tipogrāfijas. Ar grāmatu apgādu līgumā strikti noteikumi par visiem maksājumiem un datumiem. Kolīdz apgāds nokavē kaut dienu, tiek pieskaitīti soda procenti. Otri varenākie grāmatu tapšanas ķēdītē ir tirgotāji, kuri par pārdotajām grāmatām ar apgādiem sāk norēķināties tikai pēc trim mēnešiem, bet daudzkārt sakrāj parādus par veselu gadu un beigās piesaka maksātnespēju. Apgāds vai izdevniecība tāpat grib nopelnīt, jo jāalgo redaktori un datoristi, arī apgāda īpašniekam gribas labi dzīvot. Un visa rezultātā ķēdītes beigās atrodas autors, tas cilvēks, kurš grāmatu uzrakstījis. Daži apgādi atmetīs kādu mazumiņu, citi vispār paliks parādā.
Tāpēc gribas atzīt, ka īstie vērtību radītāji modernajā sabiedrībā tiek padarīti par tādiem kā starpnieku kalpiem, kuru darbs ļoti bieži netiek pilnam novērtēts.
