Pagājušajā nedēļā Valkā viesojās psihoterapeite Anita Piroga. Viņa piedalījās Valkas rajona konferencē “Draudzīga skola”, kurā uzrunāja jauniešus.
Pagājušajā nedēļā Valkā viesojās psihoterapeite Anita Piroga. Viņa piedalījās Valkas rajona konferencē “Draudzīga skola”, kurā uzrunāja jauniešus. Pusaudžus par saviem klausītājiem A. Piroga izvēlējās tūlīt pēc iznākšanas zāles priekšā, demonstratīvi nostājoties pie tām krēslu rindām, kurās sēdēja skolēni.
Psihoterapeites vēršanās pie bērniem pārsteidza un ieinteresēja arī pieaugušos, un jau pēc dažiem teikumiem viņas varā bija nokļuvušas abas auditorijas. Pārsteidza A. Pirogas prasme pat senzināmas un gluži trafaretas pedagoģiskās patiesības pasniegt ļoti interesanti un saistoši.
Vērtējot psihoterapeites uzstāšanos vienā teikumā, var pateikt — viņā vienkārši nevarēja neklausīties.
Domāju, ka ir vērts ar A. Pirogas pieredzi pusaudžu savstarpējo attiecību veidošanā iepazīstināt plašāku jauniešu auditoriju.
Strādā ar vairākiem uzvārdiem
Uzrunājot saieta dalībniekus, A. Piroga vispirms klausītājus ieintriģēja, paziņojot, ka strādā ar vairākiem uzvārdiem.
“Tie gan ir mani pseidonīmi. Es daudz publicējos. Piemēram, “Vakara Ziņās” rakstu sestdienas lappusi “Tikai pieaugušajiem”. Tā ir tematiska lappuse par ļoti tuvām un intīmām attiecībām, to veidošanu. Rubriku izvēlējāmies ar noteiktu mērķi, apzinoties, ka lappusi ar tādu nosaukumu noteikti izlasīs arī pusaudži. Drīz iznāks arī mans pirmais romāns. Pirmos darba gadus esmu nostrādājusi skolās. Vienu gadu strādāju bērnudārzā, pēc tam četrus — pamatskolā un vēl četrus — profesionāli tehniskajā vidusskolā. Skolu esmu iepazinusi gan kā skolniece, gan stāvot pie tāfeles un mācot divdabju locījumus. Tagad tā iznācis, ka vairākās vietās lasu lekcijas. Nu esmu te un klausos, ka Valkas rajonā veido draudzīgas skolas. Bērni saka — mums ir vajadzīgas lielas, gaišas telpas, tad mēs baigi labi mācīsimies. Vai tā ir taisnība? Daži atbild, ka ir, citi saka — nav. Taisnība ir visiem. Tā ir un tā nav. Daļai jauniešu tiešām vajag noteiktu komforta līmeni, lai varētu labi justies un mācīties. Tomēr — vai visiem senatnes dižvīriem — pasaulslaveniem rakstniekiem, zinātniekiem un izgudrotājiem — mācībām bija nodrošinātas gaišas, siltas un plašas telpas? Vairākumam tādu nebija. Pareizs ir teiciens, ka pirmais solis uz bagātību ir nabadzība.Tikai tas, kurš zina, kas ir trūkums, kļūdas un sāpes, savā dzīvē spēj kaut ko sasniegt,” apliecina A. Piroga.
Jāizmanto dotā iespēja kļūdīties
A. Piroga uzsver, ka skolas gadi ir ļoti jauki tādēļ, ka tas ir vienīgais periods, kurā cilvēkam atļauts nepārtraukti kļūdīties. “Vai zināt, kādēļ dažreiz dzīvē neveicas teicamniekiem? Viņi ir priekšzīmīgi mācījušies, bet vēlāk dzīvē cerēto nav sasnieguši. Viņi nesaprata, ko nozīmē kļūdīties, tādēļ nezināja, ko nozīmē labot kļūdas. Tiem, kuri mācās, ir visas iespējas vēl pārliecināties par kļūdīšanās nozīmi. Piemēram, ko darīt, ja klases darbā skolotāja uz sola uzliek lapu ar uzdevumu, bet jūs to neprotat atrisināt. Rakstiet, kā gribat, bet tikai rakstiet. Protams, var arī vispār lapu neaiztikt, bet tad nebūs nekā — ne kļūdu, ne rezultāta, jo, lai kļūdītos, kaut kas ir jādara. Ja ar iznākumu būsiet neapmierināts, nākamajā dienā dodieties pie skolotājas, iedodiet viņai puķes un izstāstiet, kas jums nav bijis skaidrs. Redzēsiet — skolotāja atmaigs, un viss nokārtosies. Ko jūs paši no tā būsiet ieguvuši? Atziņu, ka kļūdas var labot,” apgalvo A. Piroga. Kļūdīšanās nozīmi personības attīstībā pētījis arī slavenais itāļu psihologs Antonio Menegeti. “Pašlaik viņš pasaulē ir vispopulārākais psihologs. Viena vizīte pie viņa maksā 5000 dolāru. A. Menegeti uzskata, ka cilvēkam līdz 30 gadiem pastāvīgi jākļūdās. Pēc tam līdz 40 gadiem kļūdas jālabo, bet vēlāk sākas skaistā un brīnišķīgā dzīve. Tādēļ no kļūdām nav jābaidās, jo tās ir vislabākā mācība. Sods par kļūdīšanos iestājas tad, ja jūs vienā lietā vai procesā kļūdaties nepārtraukti. Savukārt tas nozīmē, ka jūs kļūdas ignorējat un tās nelabojat, bet tādā gadījumā par visbargāko tiesnesi kļūs jūsu pašu dzīve,” apliecina A. Piroga.
Pienākumi rada tiesības
A. Piroga uzsver, ka jauniešu personības attīstībā visvairāk ar viņiem jārunā par tiesībām un pienākumiem. “Tagad tiešām ļoti daudz bērnu uzsver savas tiesības, apzinās tās, bet nereti aizmirst, ka tiesības sākas tad, kad cilvēks ir iemācījies pildīt savus pienākumus, jo tikai no tiem veidojas tiesības. Proti, pats pienākums gudram cilvēkam ar laiku pārvēršas atbildībā. Jo brīvāks cilvēks kļūst, jo viņam mazāk ir pienākumu, toties lielāka atbildība. Piemēram, es nevienā konkrētā darbavietā nestrādāju un veicu to, ko gribu darīt. Tas man bija sens sapnis, ko esmu īstenojusi. Sociālisma laikos cilvēks nedrīkstēja būt bez konkrēta darba. Tad viņu uzskatīja par tranu un liekēdi, sauca uz komjaunatnes vai kompartijas sapulcēm un audzināja. Es uzspiestu darbu sāpīgi izjutu, kad biju skolotāja internātā. Mana darbdiena sākās vienlaikus ar audzēkņu celšanos un beidzās, kad viņi vakarā aizmiga. Kādu reizi ilgi pūlējos, līdz dabūju gultā aliņu pārdzērušos pusaudzi. Tas bija ap pulksten 1.00 naktī. Tad sāku domāt, kādēļ man tas vajadzīgs. Es gribu strādāt ar skolēniem, bet vēlos arī lielāku brīvību. Katram ir tiesības kaut ko vēlēties. Es savu iecerēto brīvību ieguvu, bet tādēļ neesmu mazāk aizņemta, kā strādājot konkrētā iestādē. Tagad es pati sevi izdzenu, jo jūtos atbildīga par tiem līgumiem, kurus esmu noslēgusi ar vairākiem preses izdevumiem par materiālu sagatavošanu. Es pati sadalu laiku, kuru dienu kādam laikrakstam vai žurnālam rakstīt kārtējo rakstu, un to daru, jo apzinos — ja neizdarīšu, tad rīt manā vietā rakstīs cits. Tā ir mana atbildība. Līdztekus šiem darbiem man jābrauc lasīt lekcijas. Dažreiz man vaicā, kā es visu varu pagūt. To spēju tādēļ, ka man ir atbildība par to, ko daru un apņemos. Iznākumā es visu pagūstu. Tomēr, lai līdz šai atbildībai nokļūtu, ticiet man, ir jānoiet garš ceļš. Skola ir šā ceļa sākums. Ja mācību iestādē jaunietis nevar sevī atrast interesi par kādu mācību priekšmetu, no kura kādu jomu varētu apgūt padziļināti, nekas labs viņam dzīvē neiznāks, jo nekas pats no sevis rokās neiekrīt,” saka A. Piroga.
Bailes piemīt visiem
Psihoterapeite uzsver, ka jāievēro jauniešu bailes atpalikt no citiem. “Nereti pusaudži domā — ja man piederētu dators un mobilais tālrunis, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē. Iespējams, ka pieaugušie par tādu mērķi pasmaidītu, bet tā tiešām ir. Ja jaunietim šā mobilā sakaru līdzekļa nav, viņš ne par ko citu vairs nespēj domāt, kā vien par tālruni. Viņš aizmirst mācības, sabiedriskos pienākumus un ilgojas tikai pēc iekārotās mantas. Kas ir tas urdītājs, kas pilnīgi paralizē citas intereses? Tās ir bailes atpalikt no citiem, jo, lūk, daudziem mobilie tālruņi jau ir. Bailes ir interesants jēdziens, un ne vienmēr jācenšas panākt, lai pusaudži pārtrauktu baidīties. Valkas rajonā kādas skolas veiktajā aptaujā par to, no kā bērni baidās, 30 procenti jauniešu atbildējuši, ka ne no kā nebaidās. Tā nemēdz būt. Tie, kuri tā uz šo jautājumu ir atbildējuši, patiesībā baidās vēl vairāk. No tā nav jākautrējas. Ja kāds ar visu savu iekšējo pārliecību pasaka, ka viņam ne no kā nav bail, tad par viņu jāsāk uztraukties. Ar tādu cilvēku gluži labi nav. Viņš ir vai nu zaudējis paškontroli un pašaizsardzības spējas, vai arī viņam kāds ir nodarījis tik lielu pārestību, ka viņš ir gatavs uz visu. Šādi cilvēki iekšēji ir tik ļoti saspringti, ka viņi pie pirmās izdevības ir gatavi uzbrukt pirmie. Normālam cilvēkam jāpiemīt kaut kādai baiļu sajūtai.
Tomēr ir arī bailes, kuras nedrīkstētu būt. Tās, piemēram, ir bailes no tā, ko var pateikt cits, — tātad bailes no aizvainojoša vārda. Viens no draudzīgas skolas priekšnosacījumiem ir: lai šādu baiļu nebūtu ne skolotājiem, ne audzēkņiem. Jā, jā, arī skolotājs baidās, ko viņam var pateikt bērni. Ar vārdu viegli ievainojami ir visi — gan pieugušie, gan bērni. Kādēļ, piemēram, no tā baidās pedagogi? Tādēļ, ka viņi ir aizmirsuši, ka paši kādreiz bijuši bērni. Viņi skolā ir ieradušies strādāt ar savām pieaugušo problēmām un uztraucas, ko šajā sakarā varētu dzirdēt no audzēkņiem. Pastāstīšu vēl par sevi. Jau pieminētajā profesionāli tehniskajā vidusskolā man klasē bija 33 zēni, no kuriem 20 bija reģistrēti nepilngadīgo lietu uzskaitē. Man iedeva jaunu kabinetu, es tajā solus nokrāsoju bēšā krāsā, uzliku uz to virsmām stiklus, bet direktors man teica, ka tā neeesot vajadzējis darīt, jo visas gaišās virsmas puiši aprakstīšot ar rupjībām. 1. septembrī pirmajā stundā es bērniem liku paņemt lapiņas. Viņi neapmierināti tās sagatavoja, rūcot, ka jau pirmajā stundā kaut kas jāraksta, un tad es nosaucu vienu necenzētu vārdu, liekot to uzrakstīt. Visi bija apjukuši un nezināja, ko darīt. Tad pateicu, ka turpmāk, ja kādam uz soliem gribēsies uzrakstīt tādu vārdu, lai paņem lapiņu un to raksta tur. Ziniet, manā klasē soli bija tīri. Vēl bija gadījums, kad biju pagriezusies pret tāfeli un rakstīju divdabjus, mācot to pareizrakstību, bet sev aiz muguras izdzirdu sievietēm ne visai glaimojošu apzīmējumu. Es sapratu, ka puisis, kurš to pateica, nedomāja mani, bet izteica savu sašutumu par to, ka viņam jādara kaut kas tāds, kas viņam gaužām nepatīk. Ja skolotāji par to vairāk padomātu un no malas dzirdētus necenzētus vārdus neuztvertu kā pret sevi vērstus, viņiem būtu vieglāk dzīvot. Arī skolēniem vajadzētu saprast, ka klases biedrs nekad nav stulbenis, bet viņa rīcība gan kādreiz var būt stulba. Ja mēs šīs lietas ievērosim, apsaukāšanās izzudīs, mēs vairs nebaidīsimies no aizvainojošiem vārdiem, un tas jau būs rādītājs, ka ir izveidota draudzīga skola,” secina A. Piroga.
Vispirms jāatbild par sevi
Pēc A. Pirogas teiktā, pienākuma apziņa sākas ar atbildību pašam par sevi. “Cilvēkam ir jājūt atbildība par to, lai viņš būtu vesels, katru rītu labi izgulējies, lai viņam būtu labs garastāvoklis, jo tad arī citi jutīsies labāk. Ja jaunietis būs lieliskā formā, viņš labvēlīgi ietekmēs klases biedrus un būs noskaņots mācīties. Skolā ir daudz obligātu uzdevumu — obligātā literatūra, apgūstamās teorijas un citi pienākumi. Parastā jauniešu reakcija uz vārdiem “tas jums būs obligāti!” ir cenšanās aizlaisties lapās. Tomēr var šos uzdevumus pamēģināt aplūkot no cita aspekta, proti, apzinoties, ka ikviena skolotāja uzdevums ir ieinteresēt jauniešus par mācāmo vielu. Jācenšas šo interesi atrast, jo tikai tad būs labas sekmes. Dzīvē daudz nevar sasniegt ar galvā iekaltu mācību teoriju, bet gan vairojot sevī skolā iegūto interesi. Tikai tā izdosies izmantot demokrātijas piedāvātās iespējas sasniegt lielus mērķus,” apliecina A. Piroga.
