Žurnāla “Ieva” numurs ar varinietes, deviņu bērnu mammas Edītes Beitikas (51 gads) pārvērtību fotogrāfijām Variņu pasta nodaļā neiegūlās uz palikšanu.
Žurnāla “Ieva” numurs ar varinietes, deviņu bērnu mammas Edītes Beitikas (51 gads) pārvērtību fotogrāfijām Variņu pasta nodaļā neiegūlās uz palikšanu.
Varinieši nopirka visus eksemplārus. Tie, kuri aizkavējās, žurnālu prasīja velti. Vairs nebija.
“Visi vienā vārdā teica — ļoti patīk, cik Edīte smuki sataisīta,” atsauksmēs dalās pasta nodaļas “Variņi” vadītāja Rasma Beitika (viņas nav radinieces — redakcijas piezīme).
Bērniem par savu mammu ir prieks
Edītes lēmumu pieteikties “Ievas” pārvērtībām cilvēki Variņos uztverot labestīgi. Iespējams, tāpēc, ka viņa ir tāds cilvēks, kādu Edīti raksturo pasta nodaļas vadītāja: ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi, sparu cīnīties un spēju nežēloties citiem, kad klājas grūti.
Edīte ar bērniem dzīvo Variņu ciematā, Līvānu mājā. “Ai, te visas vietas prasās pēc remonta,” atvainojas namamāte, uzņemot “Ziemeļlatviju”. Edītes vīrs Kārlis no šīs pasaules aizgāja 1995. gadā, kad ģimenes pastarītim Pēterim bija tikai trīs mēneši. Par to laiku Edīte vēl tagad nespēj runāt bez kamola kaklā. Tagad, kad bērni paaugušies, lielākie no viņiem strādā un dod naudu pārtikai, dzīve kļuvusi nedaudz vieglāka. Edītei ir stabila darbavieta — Variņu pagasta SIA “Palsa”, kur viņa strādā fermā par jaunlopu kopēju.
Jānis, Zane, Edgars, Anita, Andžs, Ilze, Mikus, Rūdofs, Pēteris, — savējos uzskaita mamma. Pamatskolā vairs mācās tikai Rūdolfs un Pēteris.
“Mums ir laba mamma, vislabākā. Man viņa iemācīja pašai par sevi parūpēties, pamācīja, kā dzīvot,” saka Edītes meita Anita (26 gadi) un piebilst — mamma bija pelnījusi tik skaistas pārvērtības.
Ko nozīmē būt deviņu bērnu mātei? Reizēm jāpārskaišas zili melnai. Vakaros nav miera, jo lielo istabu okupējuši bērni. Puikas sastrādājuši visādas nepatikšanas. Atzīmes skolā nav bijušas nekādas labās. “Neesam iztikuši bez strīdiem un plēšanās, taču man tik un tā ir prieks par saviem bērniem,” uzsver Edīte. Kad skolā bija svētki, visi bērni vienmēr mammai atnesuši kādu kārumu. Edīte zina teikt, ka visās ģimenēs tā nenotiek. “Savus bērnus mācīju: ir jādalās ar savējiem. Ja kādam kaut kas bija, tad tas bija visiem.”
Tāpat kopā turas Edīte ar savām četrām māsām. “Man viņas ir ļoti daudz palīdzējušas. Mani bērni to jūt.”
Viss sākās ar prēmiju darbā
Grūtus brīžus Beitiku ģimene piedzīvoja, kad palika bez tēva un vīra atbalsta. Tolaik Edīte strādāja fermā par naktssardzi.
“Maksāja latu par nakti,” viņa atceras. “Īsajā mēnesī uz rokas saņēmu 23 latus. Kā lai palaižu bērnus uz skolu? Izdomāju, iešu projām uz gateri pelnīt lielāku algu. Saimniecības direktors gan brīdināja: vai es domājot, ka tur būs labāk, vai kāds par mani tur nodokļus maksās? Atteicu: “Direktor, man vajadzīga nauda, man nevajag tagad nodokļus.” Katram bērnam uz skolu Rankā varēju iedot tikai trīs latus ceļam un ēšanai kopā uz visu nedēļu. Bija briesmīgi domāt, ko viņi tur ēd. Kā nāca svētdienas vakars, tā prātoju, kur lai dabū naudu. Dzīvoju vienos baltos parādos. Nevarēju samaksāt ne komunālos pakalpojumus, ne zemes nodokli.”
No Rankas gatera Edīte tomēr aizgāja citu strādājošo attieksmes pret darbu dēļ un atgriezās SIA “Palsa”. Martā būs jau trīs gadi, kopš viņa tur strādā.
Faktiski tieši uzņēmums “Palsa” netieši veicināja Edītes piedalīšanos “Ievas” pārvērtībās. Par gada nogalē darbā saņemto prēmiju viņa pasūtināja žurnālu “Ievas” uz sešiem mēnešiem. To lasot, ieraudzīja aicinājumu aizpildīt anketu un pieteikties uz “Ievas” nometni. Ļoti gribēja tur nokļūt, uzrakstīja un tika. Nometnē pieteicās uz pārvērtībām, un arī šoreiz varinietei veicās. “Tāda sajūta, ka man kāds sūta kaut ko ļoti labu no augšas. Ir uzspīdējuši tādi kā saules stariņi,” intervijā “Ievai” savā priekā atzinās variniete.
Pārvērtības izrauj no vāveres riteņa
Pavisam nesen, 11. decembrī, Edīte jau bija Rīgā un piedzīvoja visas patīkamās iespējas, ko piedāvā žurnāls “Ieva” rubrikas “Tavas pārvērtības” dalībniecēm: augsti kvalificētu frizieru, stilistu un grima mākslinieku pakalpojumus.
No fotogrāfijas pēc pārvērtībām pretī raugās pavisam cita Edīte. Tā vairs nav lauku darbos nogurusi pusmūža sieviete. Tā ir eleganta, skaista, pašapzinīga dāma, ievērojami jaunāka nekā fotogrāfijā pirms pārvērtībām. Ikdienā ierastās skrejamās garās bikses nomainījuši grezni svārki ar mežģīņu apdari, zempapēžu kurpes — garie zābaki ar pusaugstu papēdi. Ap kaklu — kreļļu virtene. Jauns matu griezums, cita krāsa. Pārvērtību fotogrāfijās redzamais apģērbs modelei gan nepaliek. Edīte parasti iepērkas humpalu veikalos. Tagad viņa spriež, — varbūt pakāpeniski iekrāt naudu dārgam, bet kvalitatīvam apģērbam no firmas veikala?
“Pārvērtības man deva lielāku pašapziņu. Iesaku visiem rakstīt anketas un piedalīties,” iesaka variniete. “Kā cilvēki laukos dzīvo? Darbs, māja, bērni. Gadi paiet vāveres ritenī. Nepaspēju kaut kur aiziet, izklaidēties. Ja ir kāds pasākums, jau skatos — naudas vairs nav, jo dzīvoju no rokas mutē.”
Viņa cīnās, kā prot. Vasarās kopā ar bērniem mežā lasa ogas un nopelna mobilos tālruņus. Dārzā izaudzē ražu un saliek konservos.
Edīte kopš 18 gadu vecuma ne reizi neesot izmantojusi atvaļinājumu. Viņa izņēma kompensāciju un turpināja strādāt vai arī devās atvaļinājumā, bet strādāja savās mājās.
Dzīvot vajag ar cerību
Tagad Edītei gribas iet uz ballēm. Jau pirms tam viņa sāka dejot līnijdejas Variņu tautas namā. “Ne divus gadus, kā bija rakstīts žurnālā! Pirmā uzstāšanās bija nesen, 18. novembrī,” iestarpina dejotāja.
“Nekad nesaku, ka man ir grūti,” teic Edīte, “lai arī tā bijis. Manī visu laiku ir cerība. Citi saka — vai es esot stulba? Uz ko es vēl cerot? Tie, kuri ir valdībā, grābj savās kabatās. Es par to nedomāju. Man nerūp, cik viņi sagrābj. Uzskatu, ka ikviens var atrast darbu. Esmu pilnīgi pret braukšanu uz ārzemēm. Latvijā nebūs labākas dzīves, ja nebūs cilvēku, kuri te strādā. Un labākas dzīves nebūs arī tad, ja strādāsim kā priekš cita, nevis kā priekš sevis.”
***
Edītes Beitikas atziņas par dzīvi:
• Ģimenei ir jāturas kopā, jādalās un jāatbalsta savējie.
• Vecākiem ir jāpriecājas par saviem bērniem, vienalga, kādi viņi ir.
• Nevajag žēloties, ja ir grūti. Jādzīvo ar cerību.
• Latvijā nebūs labākas dzīves, ja nebūs cilvēku, kuri te strādā, jo visi aizbrauks uz ārzemēm.
