Par to raksta avīzēs. Par to stāsta televīzijas ziņās. Par to runā omes, satikušās lauku veikalā. Latvija Krievijai atdevusi Abreni.
Par to raksta avīzēs. Par to stāsta televīzijas ziņās. Par to runā omes, satikušās lauku veikalā. Latvija Krievijai atdevusi Abreni. Kartē aplūkojamā sarkanā svītriņa kaut kur Latvijas tālajā stūrī tagad stiepsies pāri citiem ciņiem, citām pļavām un citiem pauguriem nekā bijām pieļāvuši līdz šim. Neviļus pajautāju sev, vai tagad kā Latvijas pilsone es jūtos nabagāka? Drošāka? Lielais Austrumu kaimiņš varbūt vairs nebūs tik dusmīgs un nebārstīs frāzes par ēzeļa ausīm? Politika ir politika, un politiķiem ir vajadzīgas dažādas problēmas, lai varētu diskutēt, risināt, komentēt, konfliktēt un pēc tam smaidot paspiest otram roku.
Tiem, kuri to visu vēro caur tālrāžu ekrāniem un avīžu lapām, arī problēmu netrūkst. Arvien vairāk nākas domāt, kā dzīvot un ko darīt, lai spētu parūpēties par savu un savas ģimenes veselību. Tāpēc daudz būtiskāka šķiet gluži cita robežproblēma, kas liek saspringt un ar bažām domāt par nākotni. Tā ir piedraņķētā Daugava, kuru pret cilvēku nolaidību nepaglābs nekādi līgumi un smaidošu politiķu sarunas.
Pirms kāda laika avarējis tankkuģis pie Latvijas krastiem. Tagad Daugava. Pērn smogs no Krievijā degošajiem kūdras purviem. Mazā sārtā svītriņa, kas apjož Latvijas karti, neko nelīdz. Dzīvojam kā komunālā dzīvokļa koridora pieliekamajā kambarī. Caurvējš, putekļi, pelējums un svešas sarunas. Bet tā gribas klusumu un mieru, smaržīgu pļavas puķu pušķi māla krūzē, kas stāv uz apaļa galda saulainas istabas vidū.
