Ja tā padomā, tad kādreiz ēdienam patiesi bija Smarža un Garša ar lielo burtu, kā nesen intervijā uzsvēra pensionāre Daina Stīpniece no Variņiem. Padomju laikā viņa gandrīz 40 gadus gatavoja ēdienu lauku māju godībās un vēl tagad ar mīļumu piemin lauku pienīnu un sviestīnu jeb pienu un sviestu, oliņas un gaļiņu, kas senāk garšojuši, kā pienākas. Toreiz audzēto lopu gaļu ar mūsdienās veikalā nopērkamo nesalīdzināt, nu nemaz nav tā garša, nopūšas saimniece. Dainas kundzes stāstītā iespaidā atceros sava vectēva žāvēto gaļu, gardi apēdamu ar visu speķi. Kaut pagājuši daudzi gadi, joprojām atmiņā uzvēdī gaļas kārdinošais aromāts pieliekamajā kambarī. Arī mūsdienās ir lauku saimnieki, kuri no pašu audzētajām cūciņām uzmeistaro visādus žāvējumus, bet tie, kuri nogaršo, nopūšas – nu kāpēc tādu labu mantu netirgo veikalos?! Dzirdēti stāsti par izlepušiem lauku māju kaķiem, kuri veikalos nopērkamo tetrapaku pienu nelok, pat lūgdami. Silts, tikko izslaukts piens man nekad nav gājis pie dūšas, bet, kad vecmamma no kūts atnesa piena spaini, dzērējs varēja būt drošs, ka tur iekšā ir tīra manta. Latvijas piensaimnieki aicina turpmāk katru gadu svinēt Piena dienu, lai atgādinātu sabiedrībai par veselīgu uzturu. Jau izvēlēts 25. maijs, jo šajā datumā dibināts Latvijas Pienrūpniecības muzejs. Lai tikai muzejā nepaliktu atmiņas par īsta piena (tāpat arī citu produktu) garšu, būtu labi, ja Latvijā spēkā izplestos ekoloģiskās produkcijas veikalu tīkls, piedāvājot ķīmijas nesabojātus dārzeņus, labi barota lopiņa gaļu un citus lauku labumus ar Smaržu un Garšu.
