Pie Lindas un Romāna Ščerbaniem “Ziemeļlatvija” viesojās augusta beigās, kad abi izbaudīja atvaļinājuma pēdējās saulainās dienas. Ieejot pagalmā, redzam, ka Romāns rūpīgi krāso mājas sienas. Linda atklāj, ka gandrīz visus remontdarbus mājās viņi dara paši.Tikai pamati un plikas sienas Kā izrādās, esam satikušies savdabīgā jubilejā, jo tieši 31. augustā pirms 12 gadiem ģimene savā īpašumā iegādājās privātmāju Valkā, Pedeles ielā. Linda atceras, ka sākotnēji divstāvu ēka izskatījās pēc liela šķūņa, jo mājai bijuši tikai pamati un plikas sienas. Jaunie īpašnieki pacietīgi soli pa solim, liekot santīmu pie santīma, saveduši māju kārtībā. Saimniece atzīst, ka savā dzīvē diezin vai otrreiz uzņemtos tādu pienākumu – iegādāties jaunbūvi un to pašu spēkiem izremontēt līdz skaistai dzīvojamai mājai. Linda ir pārliecināta, ka to var izdarīt tikai jaunības dullumā. Māju viņi iegādājās, kā tagad šķiet, par diezgan simbolisku samaksu – sešiem tūkstošiem latu. 2000. gadā, kad cilvēki mēnesī algas dienā saņēma vidēji 150 latus, tā bija ievērojama summa. Linda atklāj, ka viņi bijuši pirmie Valkā, kuri SEB bankā izmantoja piedāvājumu nokārtot hipotekāro kredītu. Par laimi, kredīts ir veiksmīgi nomaksāts. Liktenis bija labvēlīgs un jaunie mājas īpašnieki to nomaksāja pirms termiņa. Māja – kā slaucama govsŠēžot pie lielā koka galda, dzerot Lindas pagatavoto piparmētru tēju un vērojot sakopto pagalmu, jautājam, vai Linda nožēlo, ka 12 gadi ir veltīti tikai mājai. Viņa noraidoši papurina galvu, piebilstot, ka vairs nevar iedomāties dzīvi divistabu dzīvoklī. Kaut gan dzīvoklī dzīve esot daudz bezrūpīgāka, jo, jāatzīst, māja, līdzīgi kā slaucama govs, savus saimniekus tur piesietus. Lai apkures sezonas laikā saimnieki varētu kaut kur aizbraukt, Ščerbaniem ir jādomā, kurš viņu prombūtnes laikā uzņemsies rūpes par māju, iekurinās centrālapkuri un izvedīs pastaigā ģimenes mīluli – rotveileru šķirnes meiteni Greiju. Linda gan piebilst, ka savu atbalstu nekad neliedz viņas tētis. Arī pagalma kopšana prasa ne tikai saimnieku spēku un izdomu, bet arī līdzekļus. Linda jau sen sapņo par savu pirtiņu. Tai jau ir nolūkota vieta pagalmā – netālu no divām kastaņām, kas šoruden saimniekus aplaimo ar skaistiem adatainiem augļiem. Jāatzīst, Ščerbanu māja atrodas svētīgā vietā, jo pie sētas ar ugunīgiem ogu ķekariem lielās pīlādzis, bet pagalmā dižojas divas kastaņas. Tās Ščerbani saņēma mantojumā ar māju. Iepriekšējais mājas saimnieks piekodinājis jaunos, lai noteikti rūpējas par vēl vārgajiem kociņiem. Nu pienācis laiks, kad kociņi izauguši par skaistu pagalma rotu.Iemācījušies naudu krāt Zinot mūsdienu ekonomisko situāciju, pajautājām, kā Linda un Romāns tikai no savām algām spēj atlicināt naudu mājas labiekārtošanai. Linda atklāj, ka viņi kopdzīves laikā iemācījušies naudu atlikt un iekrāt. Šajos 12 gados, kopš Ščerbaniem ir māja, visi līdzekļi ir aizgājuši tikai vienam mērķim. Linda uzskata, ja abiem ir viens skatījums uz lietām un kopīgs mērķis, tad nemaz nav grūti vienoties par naudas izlietojumu. Viņi ir nolēmuši nepakļauties vilinājumam paņemt kredītu un ātri vien uzcelt, piemēram, tik kāroto pirtiņu. Viņiem šķiet labāk rēķināties tikai ar saviem līdzekļiem un celt to, ko var pacelt, kā teikts gudrā latviešu tautas sakāmvārdā. Nauda ietaupās arī tāpēc, ka visus celtniecības darbus paveic pats Romāns. Sieva par to slavē savu vīru. Diemžēl mums neizdodas Romānu pierunāt sarunai, jo viņš iemanās atrunāties ar steidzamiem darbiem. Linda jau ir pieradusi, ka parasti Romāns nemēdz dižoties ar saviem darbiem, jo ir diezgan kautrīgs. Pavisam savādāk ir Lindai, jo viņa ir sabiedrisks cilvēks un jau septiņus gadus strādā Valsts nodarbinātības aģentūras Valkas nodaļā. Diendienā viņa tiekas ar cilvēkiem, kuriem nav darba, tāpēc reizēm izturēt ikdienas ritmu psiholoģiski ir diezgan smagi. Sākot strādāt, Linda atceras, ka darba problēmas nesusi līdzi uz mājām. Tagad viņa iemācījusies spriedzi noņemt, strādājot dārzā vai vienkārši lasot kādu žurnālu.Vecmāmiņas padomsKlausoties Lindas stāstījumu, ka arī viņai reizēm ir smagi, nemaz negribas ticēt, jo ierasts, ka viņu darbā vai uz ielas redzam smaidīgu un apmierinātu ar dzīvi. Linda neapšauba to, vien piebilst, ka viņai ļoti ir paveicies gan ģimenes dzīvē, gan ar darba kolektīvu. Linda ar Romānu apprecējās 19 gadu vecumā. Kopā pavadīti jau 18 gadi. Lai dzīvošana būtu mīļa un saskanīga, Linda visu dzīvi prātā paturējusi vecmāmiņas teikto, ka ar bļaušanu uz laulāto draugu dzīvē neko nevar panākt. Tā teikt – miers baro, nemiers posta. Linda uzskata, ka tieši šis vecmāmiņas padoms ir viņai palīdzējis ar Romānu dzīvot tā, kā pašai vienmēr ir gribējies – saticīgi. Ja gadās domstarpības, Lindas pieredze liecina, ka visu var atrisināt bez balss pacelšanas. Gadījumā, ja problēmu neizdodas atrisināt, tad tā tiek nolikta “plauktiņa tālākajā stūrī”. Pienāk laiks, kad tā atrisinās it kā pati no sevis. Izlīdzas ar ekonomiskākiem variantiemLindu un Romānu vieno vēl kāda kopīga aizraušanās – ceļošana. Ar to viņi “saslimuši”, pirmo reizi aizbraucot uz Itāliju. Jaunā sieviete sapņo, ka, iespējams, drīz pienāks laiks, kad viņi, īpaši nedomājot, varēs aizbraukt kaut kur tālāk vismaz divas vai pat trīs reizes gadā. Taču tagad, lai apmierinātu savu ceļošanas kāri, Ščerbani izlīdzas ar ekonomiskākiem variantiem – ar prāmi aizceļo uz Zviedriju un noteikti katru gadu kopā ar draugiem sēžas automašīnās un brauc uz Sāremā salu Igaunijā. Tur divas reizes nosvinēti arī latviešu nacionālie svētki Jāņi. Sarunas nobeigumā Linda atklāj, ka viņai tuvākajā laikā padomā ir kāds lielāks darbs, kas jāpaveic. Mums gan viņa to neatklāj, vien piebilst, ja cilvēks kaut ko ļoti grib, tad tas arī izdodas. Nevajag tikai baigi saspringt.
