Vectēvs man nekad nestāstīja, ka bijis Lāčplēša ordeņa kavalieris. Par Latvijas Brīvības cīņām es tolaik neko nezināju.
Vectēvs man nekad nestāstīja, ka bijis Lāčplēša ordeņa kavalieris.
Par Latvijas Brīvības cīņām es tolaik neko nezināju.
Mana paaudze orientējās sarkanarmiešu un baltgvardu cīniņos un Lielā Tēvijas kara hronoloģijā un kauju virzienos. Tas bija Padomju Savienības laiks, kad skolās mācīja šai savienībai vēlamu vēsturi.
No savas tautas pagātnes vecāki bērnus sargāja. Latvijas valstiskā neatkarība un Latvijas Brīvības cīņas bija tabu. Par tām cilvēki nerunāja bailēs no represijām.
Tikai Atmodas laikā uzzināju, ka mans vectēvs Pēteris Roznieks par varonību Latvijas Brīvības kaujās, atbrīvojot Rīgu, saņēmis Lāčplēša kara ordeni.
Kad 1949. gadā padomju vara viņu izsūtīja uz Sibīriju, vectēvam atņēma ne tikai brīvību, bet arī to, kas, pieļauju, viņam dzīvē bija viena no augstākajām vērtībām — zemi tagadējā Brantu pagastā, kuru vectēvs saņēma par piedalīšanos Latvijas Brīvības cīņās, un uz tās iekopto saimniecību ar skaistu māju, rožu un ābeļu dārziem un saimniecības ēkām.
Pēc atgriešanās no Sibīrijas vectēvs ar ģimeni dzīvoja kaimiņu rajonā. Viņš aizgāja uz citu pasauli un tika guldīts Smiltenes kapsētā tikai dažus gadus pirms Latvijas Atmodas sākuma. Tajos daudzajos padomju režīmā nodzīvotajos gados vectēvs neesot gribējis braukt skatīties, kas noticis ar viņa īstajām mājām. Ko viņš būtu redzējis? Aizaugušu zemi, to, ka vienā no savulaik skaistajām istabām citu cilvēku ielikts īrnieks tur zirgu. Drupas…
Varbūt vectēvam nepatiktu, ka es tagad viņu pieminu. Atceros viņu kā mazrunīgu, noslēgtu cilvēku. Taču viņš ļoti domāja par bērniem un mazbērniem.
Kad nakts debesīs iemirdzas zvaigznes, mēs redzam gaismu no spīdekļiem, kuru pašu sen vairs nav. Šāds starojums paliek arī pēc cilvēka nāves. Taču tas pastāvēs tikai tik ilgi, cik aizgājēju kāds atcerēsies: nevis kā vārdu vēstures grāmatā vai svešinieka garāmejot izlasītu gravējumu kapa piemineklī, bet kā cilvēku ar miesu un asinīm, kurš dzīvojis mums blakus.
Ir dzirdēti pārmetumi, ka skolās par maz pievērš uzmanību skolēnu patriotiskajai audzināšanai. Taču dziļi un patiesi izprast var tikai sirdī, nevis vārdos. Paaudzēm mainoties, Latvijas Brīvības cīnītāju atstātais īstais starojums kļūst arvien blāvāks, un tas ir nenovēršami.
