Atmiņās novērtējot žurnālista gaitās pavadīto gadu, grūti uzreiz tajā atrast spilgtākos un labākos notikumus, jo darba ikdiena ir vēl raibāka nekā dzeņa vēders.
Atmiņās novērtējot žurnālista gaitās pavadīto gadu, grūti uzreiz tajā atrast spilgtākos un labākos notikumus, jo darba ikdiena ir vēl raibāka nekā dzeņa vēders.
Lauku korespondenta darba specifika ir tāda, ka nereti vienā dienā jāiedziļinās vienas vai divu lauksaimniecības nozaru problēmās, pagastu sociālo darbinieku rūpēs un vēl kopā ar kādu ilggadēju saimnieku jāritina viņa mūža atmiņu pavediens. Savukārt nākamajā dienā jābūt gatavam uzdot jautājumus rajonā iebraukušajam veselības ministram, lai noskaidrotu, kā viņš nolēmis sakārtot veselības aprūpes jomu.
Ir dienas, kad šī notikumu mozaīka ir vēl raibāka.
Tomēr, palēninot apziņā atmiņu kinolentes ritējumu, atceros dienas, notikumus un brīžus, kuri šogad man bija nozīmīgi. Šis gads mūsu laikrakstam bija apaļas jubilejas gads. “Ziemeļlatvija” svinēja savu 80. dzimšanas dienu. Mēdz teikt, ka avīze ir vienas dienas prece. Tā sakot, lasītājs uzzina, kas vakar vai šodien noticis, un nākamajā dienā šai ziņai vairs nav nozīmes. Dažreiz tādas domas rada mazvērtības izjūtu. Laikraksta jubilejas svinībās šī nepatīkamā izjūta izzuda. “Ziemeļlatvijas” veterānu atmiņas, kurās joprojām dzīvi bija daudzi jau gluži vēsturiski atgadījumi, kā arī viņu atgādinājumi par žurnālistu lielākajām radošajām veiksmēm apliecināja, ka mūsu padarītais darbs neizgaist ar katru nākamo laikraksta numuru. To, ko cenšamies lasītājiem sniegt caur saviem rakstiem, cilvēki tālāk glabā savā sirdī, atmiņās. Galu galā arī šokolādes vārītāja darbs ir gaistošs, jo viņa radīto saldumu cilvēki apēd. Paliekošais ir gandarījums, ka pircējiem sagādāts prieks. Jau pieminētajā laikraksta jubilejā bijušo un tagadējo kolēģu uzmundrinošie vārdi ir tas garīgais spēks, kas dod ticību tam, ko darām.
Tādu pašu gaišu strāvojumu esmu saņēmis no vairākiem apbrīnas cienīgiem cilvēkiem, kurus šogad esmu intervējis. Ilgi atmiņā paliks viesošanās Launkalnes pagastā pie Līgas Kleperes, kura kopā ar ģimenes locekļiem savās lauku mājās iekārtojusi novada vēstures muzeju. Viņas iesāktais darbs latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā rāda, ka mūsu tautā garīgumu nevar nomākt zelta teļa cildināšanas laikmets. Bez apbrīnas nespēju klausīties arī Bilskas pagasta iedzīvotāju Ilonu Dzirkali, kura darbā atradusi spēka un dzīvesprieka avotu. Viņas sakopto pagalmu un ziedu pilnās puķu dobes daudzi braukuši apskatīties. To visu saimniece paguvusi līdztekus smagam darbam fermā. Turklāt mīlestību pret savām mājām, darbu un dabu Ilona pratusi ieaudzināt arī bērnos. Par tādiem cilvēkiem nevar nerakstīt, jo viņu pieredzes un gudrības pārņemšana laukos vairo gaismas auru.
Gads gan nav bijis vienīgi gaišs un skaists. Kā žurnālistu mani visvairāk ir sāpinājusi latviešu aizceļošana darba meklējumos uz Īriju un citām ārvalstīm. Visbēdīgākais, ka liela daļa aizbraucēju Īrijā nolēmusi palikt. Es nevainoju aizceļotājus, jo katram ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, man neizprotama ir tautas ievēlētās valdības vienaldzība pret šo procesu un arī pret Latvijā palikušo sabiedrību. Bija šokējoši uzzināt, ka ik gadu Latvijā arvien vairāk bērnu vēlas izdarīt pašnāvību. Līdzās šai bēdīgajai statistikai notiek geju un lesbiešu marši. Kas notiek mūsu valstī un kāda nākotne mūs var gaidīt, ja nebūs bērnu? Par šiem jautājumiem kā korespondents centīšos sabiedrībai likt domāt arī nākamajā gadā. Par negācijām jādomā un jāstrādā to izskaušanā, lai arī turpmākajos gados ikvienam tuvākajam varam droši novēlēt laimīgu jauno gadu.
