“Pašreizējā ekonomiskā situācija valstī, kā arī negatīvās nākotnes prognozes rada pamatotas bažas par iespējamiem jauniem iedzīvotāju aizplūšanas viļņiem un darba meklēšanu ārzemēs,” aizvadītās nedēļas nogalē vēstīja masu informācijas avoti. Piemēri nav tālu jāmeklē. Zinu pāris jaunu cilvēku, kuri septembrī kravās ceļa somas, lai brauktu prom no Latvijas. Nezinu, vai es šos cilvēkus nosodu, jo aizbraukšana kļuvusi tik ierasta lieta, kas nevienu īpaši vairs pat neizbrīna. Var jau saprast jauniešus, kuri, izsprukuši no skolas sola sapņo pirmajā darbavietā nopelnīt vismaz 500 latu lielu algu. Tā it kā būtu pienācīga nauda, lai izdzīvotu mazpilsētā, bet diemžēl realitāte ir pavisam cita. Jaunie pēc vairākkārtējām vilšanās reizēm nospļaujas, pa lēto nopērk lidmašīnas biļeti un prom uz izslavētām sapņu zemēm – Angliju vai Īriju. Drosmīgākie izvēlas braukt uz Īslandi vai Gotlandi. Stāsta, ka Anglijā netālu no fabrikām ir izveidojušās latviešu kolonijas. Aizbraukušie tautieši, kuru priekšnieki vairumā gadījumu ir krievu tautības cilvēki, strādā darbavietās, kur angļi sēž tikai vadības krēslos. Darbs ir smags, grūts, uz kājām, aukstumā, pie konveijera. Iedomājos, tāds Raiņa dzejoļa “Fabrikas meitenes dziesma” variants. Ir jau arī dzirdēti veiksminieku stāsti, kur latviešiem tik tiešām ir paveicies ar darbu un tagad viņi jau var baudīt sava smagā darba pirmos augļus.
Fabrikas meitenes dziesma
00:00
26.08.2008
57