Patiesības labad jāteic, ka ar Evitu mums jau pasen bija noruna satikties. Taču viņa vienmēr atrunājās, ka baidoties sniegt intervijas un publiski paust savas domas. Taču man izdevās Evitu pārliecināt, atgādinot, ar kādu sparu un neatlaidību viņa aizvadītajā vasarā kopā ar atbalstītājiem un domubiedriem vāca balsis projektu konkursā “Labiedarbi.lv”, lai mazie ērģemieši tiktu pie jauna un mūsdienīga sporta inventāra. Un vai tiešām tik enerģiskam un drosmīgam cilvēkam varētu būt bailes no sarunas ar žurnālistu?
Nav vēlēšanās dzīvot un strādāt pilsētā Tik tiešām Evitu var apbrīnot par viņas enerģiju un dzīves sparu. Taču sasniegtajā viņa nesaskata neko īpašu, vien atklāj, ka joprojām vēl gribētu mācīties. Te gan jāpiebilst, ka Evita ar labiem panākumiem pievārējusi divas augstskolas, taču tas neattur viņu no sapņiem par tālāku izglītošanos. Zinot Evitu, nemaz nebrīnīšos, ja viņa būs atradusi tādu iespēju. Arī Evitas profesionālās izaugsmes ceļš liecina, ka viņa virzījusies tikai augšup. Tagadējā Ērģemes pamatskolas pirmsskolas grupā Evita sākusi strādāt pirms desmit gadiem – 2004. gada augustā. Sākotnēji kā auklīte, bet tagad viņa ir pirmsskolas audzinātāja grupiņā “Lācēni”, kā arī pirmo gadu veic metodiķes darba pienākumus. Jautāju, vai Evita nekad nav vēlējusies strādāt pilsētas bērnudārzā, kuru apmeklē nevis tikai aptuveni četrdesmit mazuļu, kā tas ir pašlaik Ērģemē, bet vismaz simts bērnu. Viņa noraidoši papurina ar galvu, skaidrojot, ka Ērģeme ir viņas dzimtā vieta, te viņa zina cilvēkus un visus stūrus un nostūrus. Evita nenoliedz, ka ir domājusi, kā būtu, ja būtu jādzīvo pilsētā. Viņa trīs gadus dzīvojusi Valkā, bet tomēr braukusi uz darbu Ērģemē. Viņai patīk kopā ar kolēģēm vai ģimeni apmeklēt teātra izrādes Rīgā vai Valmierā, taču pēc tam vienmēr ir vēlme ātrāk atgriezties savās mājās.
Cenšas būt saprotošā mamma Nu jau gadu par savu ģimenes ligzdu Cimbuļi sauc mājas ar latviski skanīgu nosaukumu “Kalmes”. Evita gan sevi joprojām uzskata par īstenu omulieti. Tur atrodas vecvecāku mājas “Rangas”, kā arī pirms privātmājas iegādāšanās ģimene dzīvojusi dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā, kurā tagad vienā no kāpņu telpām atrodas jaunā Omuļu bibliotēka. Taču liktenim labpatikās, ka Cimbuļiem jābūt savām mājām. Evita nenožēlo lēmumu par tās iegādi, piebilstot, ka vīram Mārim ir zelta rokas, tāpēc ģimenei nav jāuztraucas par to, kurš paveiks visus vīriešu darbus. Arī Evitai pašai pie sirds ejot dārza darbi un mājas solis. Viņi visi esot azartiski sēņotāji un ogotāji, kā arī čakli ziemas krājumu gatavotāji. Reizēm vakaros palaimējoties salasīt trīs spaiņus ar gailenēm. Pēc atbraukšanas no meža vēl vēlā vakara stundā sēnes ir jānotīra, bet, lai darbs ritētu raitāk uz priekšu, Evita pirms ķeršanās pie piņķerīgā darba mēdz savējiem atgādināt, cik ziemā būs garšīga sēņu mērce. Jautāju, vai Evita saviem bērniem ir stingra mamma. Viņa to noraida, stāstot, ka cenšas būt saprotošā mamma. Īpaši tas nepieciešams pašlaik, kad abiem ir tā saucamais sarežģītā vecuma periods. Taču Evita nesūdzas – ar dēlu un meitu visu varot sarunāt. Mamma apzinās, ka vairs nav aiz kalniem laiks, kad bērni pēc pamatskolas pabeigšanas dosies mācīties tālāk. Evita centīsies viņus atbalstīt cerībā, ka bērni neizvēlēsies dzīvot otrā Latvijas malā, kaut gan pieļauj, ka viņiem varētu būt vēlme izplest spārnus un doties tālu, iespējams – pat ārpus Latvijas robežām. Ar to mūsdienās vecākiem ir jāspēj sadzīvot, nepārmetot atvasēm par viņu izvēli un lēmumu. Evita atzīst, ka tas ir un būs grūti, taču bērni vienmēr būs gaidīti savās mājās “Kalmēs”. Evita ir gandarīta, ka arī radiem, draugiem un paziņām patīk apciemot “Kalmes”.
Mīļi sauc par audzītiEvita, līdzīgi kā pret saviem bērniem, tā cenšas izturēties arī pret bērnudārza audzēkņiem, kuri viņu mīļi mēdzot saukt par audzīti. Evita novērojusi, ka reizēm mazie grupiņas durvis jau no rīta ver dusmīgi un ar kaut ko neapmierināti. To visu audzinātāja izskaidro ar to, ka ne tikai Ērģemē, bet visā Latvijā bērniem zūd izpratne par klasisku ģimeni un tās vērtībām. Audzinātājas pieredze liecina, ka ne jau tikai vecāku šķiršanās mēdz tādu spurainu trīsgadnieku četrgadnieku sadusmot un padarīt nervozu, bet arī tas, ka bieži vien mammas dodas strādāt uz ārzemēm, bet bērnus atstāj vecvecāku vai citu radinieku audzināšanā. Diemžēl arī tas satrauc bērnu un padara viņu nervozu. Taču mūsdienās ar šīm negatīvajām tendencēm ir jārēķinās un pret bērniem jāizturas tā, lai viņi censtos aizmirst savas bēdas un ar prieku spētu izbaudīt laiku bērnudārzā. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc Evita ieinteresējās par māmiņas Ilzes Leicānes ierosinājumu piedalīties vairākos projektu konkursos ar mērķi labiekārtot ar vairākām krāsainām un interesantām rotaļierīcēm bērnudārza un Valkas novada ģimenes atbalsta centra “Saulīte” kopīgo rotaļlaukumu, kā arī iespēju iegūt mūsdienīgu sporta inventāru. Evita atceras – ja nebūtu ģimenes un viņas vecāku, kā arī kolēģu atbalsta, diezin vai izdotos savākt nepieciešamo balsu skaitu, lai tagad bērnudārznieki varētu sportot ar prieku. Evita stāsta, ka Ērģemē bērniem nekad nav bijis kāpelējamās sienas, vingrošanas soliņu un citu lietu, ar ko bērni varētu nodarboties sporta nodarbību laikā. Tagad tas viss ir, visi var spēlēt bumbu, lēkāt, skriet un veikt citas sportiskas aktivitātes. Arī rotaļlaukumā bērniem pieejams krāsains vilcieniņš, kurā var ne tikai rotaļāties vai apsēsties, bet arī paslēpties no lietus. Ir vēl citas ierīces, kā arī smilšu kaste. Rotaļierīču rasējumus Evitai palīdzēja uzrasēt viņas tētis un vīrs, bet bērnudārza darbinieki paši ķērās pie visa krāsošanas. Jautāta, kas pašlaik ir pats nepieciešamākais, kas būtu vajadzīgs bērnudārza darbam, Evita uzskata, ka noteikti ir nepieciešama jauna sēta, jo esošā vairākkārt ir lāpīta un atjaunota, bet tās stāvoklis ar katru brīdi kļūst katastrofālāks. Bērnu drošībai sētas vārtiem vajadzētu būt aizslēdzamiem. Tāpat nepieciešams vismaz viens portatīvais dators, lai audzinātājas to varētu izmantot savās nodarbībās. Evitas pieredze liecina, ka ir diezgan sarežģīti bērniem stāstīt par augiem, dzīvniekiem vai putniem, ja neizdodas ar attēliem uzskatāmi parādīt, kāds izskatās, piemēram, zvirbulis vai pienene. Protams, audzinātājas meklē visas iespējas, lai no žurnāliem vai citiem materiāliem izgrieztu nepieciešamos attēlus, taču ne vienmēr tas izdodas. Diemžēl šodien arī vecāki arvien mazāk mēdz ar bērniem runāties un stāstīt par norisēm dabā, tāpēc darbs nodarbībās bērnu attīstībai ir ļoti svarīgs. Taču pēdējā laikā Evita atklājusi kādu pozitīvu tendenci. Proti, pēc mammu un tētu iesaistīšanas vecāku skoliņas aktivitātēs, pieaugušie arvien vairāk interesējas par saviem bērniem, kā arī paši iespēju robežās cenšas bērniem vairāk parādīt un pastāstīt. Tas tik tiešām priecē un pierāda, ka audzinātāju aktivitātes nav veltas, kā arī to, ka, kaut nedaudz, tomēr arī Ērģemē cilvēki kļūst turīgāki. Evita rēķina, ka arī turpmāk pirmsskolas grupiņā bērnu skaits nesaruks, bet gan pieaugs. Tas liek sapurināties un ar prieku veikt savus ikdienas pienākumus!
Evita Cimbule• 35 gadus veca ērģemiete
• Precējusies, vīrs – Māris
• Dēla Rūdolfa (16 g.) un meitas Viktorijas (13 g.) mamma
• Desmit gadus strādā Ērģemes bērnudārzā
• Ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā Latvijas Universitātē
• Absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Cēsu filiāli, iegūstot pirmsskolas pedagoga specialitāti
• Gadu saimnieko savās mājās “Kalmes” Ērģemes centrā
