Katram bijuši brīži, kurus gribētos no savas dzīves izsvītrot.
Katram bijuši brīži, kurus gribētos no savas dzīves izsvītrot. Kārķēnietim Aleksandram Aršanovam tās ir tikai dažas minūtes 2003. gada jūnijā, kad viņam neizdevās novaldīt motociklu smiltīs un putekļos. Šis negadījums Aleksandru uz mūžu ir ielicis ratiņkrēslā, atstājot sirdī klusu cerību — varbūt notiks brīnums.
Šī klusā cerība, tuvinieku un apkārtējo cilvēku uzmundrinājums ir palīdzējis izkļūt no situācijas, kuru jaunietis sauc par elli. Šobrīd Aleksandrs mācās Alsviķu arodskolā, kur apgūst kurpnieka profesiju.
Nenovalda motocikla stūri
“Man toreiz bija 19 gadu. Strādāju gaterī un par paša pelnīto naudu nopirku motociklu. Aiz savas neapdomības pie stūres piesēdos iedzēris, un tas bija liktenīgi. Pēc ārstēšanās slimnīcā nonācu Vaivaru rehabilitācijas centrā. Tur man palīdzēja adaptēties jaunajai situācijai. Lai gan man tika sniegta palīdzība, biju ļoti dziļā depresijā. Esmu ļoti pateicīgs Valkas rajona Invalīdu biedrības priekšniecei Sandrai Vilkai. Viņa mani izvilka no elles. Sandra mani pārliecināja, ka ir jāmācās, un piedāvāja mācīties Alsviķos,” atceras Aleksandrs.
Turpmāk jums labošu apavus
“Biju aizbraukusi uz Alsviķiem paskatīties, kā klājas audzēkņiem no Valkas rajona. Asaras sariesās acīs, kad Aleksandrs rādīja pirmo salaboto apavu pāri un sacīja: “Sandrastant, turpmāk kurpes labot nesiet man!” Tas man bija augstākais apbalvojums un pārliecība, ka pūles nav bijušas veltas,” stāsta S. Vilka.
Aleksandrs ir labi iejuties skolā un ir priecīgs par iespēju būt sabiedrībā. “Alsviķos var apgūt pavāra, aprūpētāja, galdnieka, šuvēja un kurpnieka profesiju. Mums ir iespēja iesaistīties dažādos pulciņos. Es darbojos datorpulciņā. Datorzināšanas, interneta iespējas un portāls draugiem. lv paver iespējas kontaktēties ar cilvēkiem. Draugi nelaimē nepamet vienu,” teic Aleksandrs. Viņš priecājas, ka skolā telpas ir piemērotas tā, lai varētu pārvietoties ar ratiņiem, pat dušas telpas pielāgotas, lai būti ērti nomazgāties. Zālē notiek diskotēkas, kurās piedalās visi, arī tie, kuri ir ratiņkrēslos. Tas ir ļoti svarīgi. Krūtīs sirds ir visiem, arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Katram ir vajadzīgi draugi. Mīlestība cilvēkus pārvērš un palīdz pārvarēt nelaimi. Vakaros jaunieši spēlē galda spēles, volejbolu un basketbolu. Tās ir iespējas, kuras nav tik viegli īstenojamas katram savās mājās un dzīvesvietās.
Mazo brālīti, turies!
Aleksandrs atzīst, ka viena no viņa lielākajām bagātībām ir tuvinieki — mamma Valentīna, māsa Ligita ar ģimeni un brāļi Andris, Valerijs un Vitālijs.
Pie Aleksandra viesojos jaunā gada sākumā. Tovakar ciemos bija atbraukusi Ligita ar ģimeni. Māsa sasveicinoties samīļoja brāli un sacīja: “Mazo brālīt, turies!” Ligita ar vīru Valeriju bija nesen atgriezušies no Īrijas. Viņu ģimene iespēju robežās vienmēr ir centusies materiāli palīdzēt brālim. “Īrijā visas sabiedriskās vietas ir pielāgotas invalīdu vajadzībām, nevar salīdzināt, kā tas ir pie mums. Redzēs, kā būs turpmāk ar materiālajām iespējām. Gribētu nopirkt Aleksandram datoru, tas viņam ļoti noderētu ikdienā,” teic Valerijs.
“Dēla nelaimi ļoti smagi pārdzīvoju. Tagad esmu šo situāciju pieņēmusi un priecājos, ka nu jau varu Aleksandru atstāt vienu. Viņš ir iemācījies pats apģērbties, cenšas palīdzēt mājas darbos — iekurina plīti, vasarā pat malku skaldīja, šodien palīdzēja sagriezt dārzeņus vinegretam,” stāsta Valentīna.
Aleksandrs saka paldies arī pašvaldībai, kas atbalsta viņa mācības un katru mēnesi maksā 30 latu Alsviķu skolai par ēdināšanu. Materiāli grūti ir ļoti daudziem, taču, ja rokas un kājas kustas, tad grēks par to sūdzēties. Cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām ir daudz nepieciešamību, kādu nav pārējiem. Invalīdu rati, zāles un jebkura pārvietošanās, ja nepieciešams transports, lai kaut kur aizbrauktu, ir dārgi.
Aleksandrs katru dienu vingro un cenšas nezaudēt cerību.
