Katrs cilvēks dzīvē ne reizi vien nonāk izšķiršanās priekšā – kā rīkoties, ko darīt? Patiesībā jau ir tikai divas iespējas.
Katrs cilvēks dzīvē ne reizi vien nonāk izšķiršanās priekšā – kā rīkoties, ko darīt? Patiesībā jau ir tikai divas iespējas. Pirmā un visbiežākā izvēle ir darīt to, ko no tevis gaida sabiedrība – ievērot visus redzamos un neredzamos, rakstītos un nerakstītos uzvedības rāmīšus. Tas ir vienkāršākais un racionālākais veids būt visnotaļ ērtam un cienījamam cilvēkam. Daudz grūtāk ir izvēlēties otru ceļu – būt patiesam pret sevi pašu, kaut gan itin bieži tas ir neērti gan tuviniekiem, gan apkārtējai sabiedrībai. Padzīvojuši cilvēki reti uzkāp uz šīs takas, taču jaunībā daudzi ir atļāvušies visādas vaļības, radot ekstrēmas situācijas, tādējādi provocējot draugus un paziņas uz instinktīvu rīcību un novērtējot to. Šādus cilvēkus nereti sauc par dīvaiņiem. Viņi kā naglas dēļu grīdā aizvien izlien uz āru, lai ar nežēlastības āmuru taptu iedzītas atpakaļ. Spītīgākās un neatlaidīgākās “naglas” parasti kļūst par izcilām personībām.
Kāpēc šie prātojumi? Nupat man vēlā vakara stundā piezvanīja kāda laba paziņa, kuras balsi nebiju dzirdējis apmēram septiņus gadus, jo pēc apprecēšanās ar ārzemnieku viņa mita vairākās Eiropas, Āfrikas valstīs un Ķīnā. Nu laulība ar gana turīgo, bet paveco ārzemnieku ir izšķirta un dzīve Rīgā atkal jāsāk no jauna. Tā notiek ar daudzām latviešu sievietēm, bet stāsts jau nav par to. Cilvēki kļūst aizvien vientuļāki. Viņi sevi mierina emuāru pasaulē. Tā ir visintīmāko domu un spriedumu rakstīšana ežurnālos (svešvārdā – blogos), parasti naivā cerībā atrast kādu radniecīgu dvēseli ar domu – vai neesmu pavisam vientuļš, vai vēl ir kāds man līdzīgs.
