Valkā dzīvojošā mākslinieka Raimonda Briča vārds šogad plašāk izskanēja saistībā ar dzejnieces Marikas Svīķes iznākušo dzejas krājumu “Mēs esam viens otram”, kuram Raimonds veidoja ilustrācijas. Protams, tie, kuri seko līdzi novada mākslas dzīvei, zina, ka viņš ir neiztrūkstošs dalībnieks tradicionālajās novada mākslinieku darbu izstādēs Valkas novadpētniecības muzejā.Raimondam dienišķās maizes pelnīšanas darbs ir saistīts ar dzīvokļu remontiem. Tā kā viņš ir apveltīts ar labu gaumi un lielisku amata prasmi, meistaru dažkārt uzaicina izveidot kādu interjeru sabiedriskajām telpām. Daudzi zina, piemēram, Valkas jauniešu domes telpu interjeru. Raimonda gūtā pieredze, mācoties Rēzeknes mākslas vidusskolā un praktiskais darbs viņu ir padarījis par radošu personību.Dzīve prasa savuRaimonds ļoti lepojas, ka Marika tieši viņu izvēlējās par dzejas ilustratoru. Ieskaitot vāku, tai radītas 11 kompozīcijas. “Pēc grāmatiņas iznākšanas puse no darbiem ir nopirkta. Dažas gleznas vēl nav ierāmētas, taču arī tās gaida pircējus,” smaida gleznotājs. Pēdējos gados viņš lielākoties strādā pasteļtehnikā. Bilžu lielums ir ļoti atšķirīgs. Raimondam ir izveidojies savs īpašs izteikti dekoratīvs stils. Tiklīdz iešaujas prātā kāda doma, jāņem kartons un, sākot no centra, uz malām vijas saskanīgas krāsu līnijas. Roka un sirds ļauj tām brīvi raisīties. Ir nepieciešama liela precizitāte un atbildība, jo ar pasteli vilktu līniju grūti izlabot.Raimonds ar Mariku patiesībā ir seni paziņas. Marika darbojās Cimzes biedrībā, bet Raimonds tajās pašās telpās veidoja žurnāla “Iela” vizuālo noformējumu. Par savas grāmatas ilustrēšanu Marika uzrunāja Raimondu. “Tas ir mans pirmais nopietnais darbs ilustrāciju mākslas lauciņā. Šķiet, ka veiksmīgs,” prāto mākslinieks. Katrā ziņā šis darbs ir viens no viņa mūža nozīmīgākajiem notikumiem. Kaut kas emocionāli līdzvērtīgs bija strādāšana Latvijas Mākslinieku savienības jaunrades namā “Dzintari” Jūrmalā 1991. gadā kopā ar mākslinieku grupu no Valkas rajona. To viņš nespēj un nevēlas aizmirst. Arī pārējie grupas dalībnieki noteikti neaizmirst labestības un sirsnības pilnos brāļus Bričus – Raimondu un Normundu.Raimonds pieķer sevi pie domas, ka nodarbēm mākslas jomā nodotos visu laiku, taču ar to vien iztikšanas nav, tāpēc jāmeklē citas iespējas. Dzīve prasa savu. Saprotami, ka māksla ir sava veida atkarība. Pozitīva atkarība. Sākumā bija vārdsRaimonds apstiprina uzskatu – ja cilvēks ir talantīgs vienā no mākslu žanriem, tad viņam šī īpašība piemīt arī citos. Raimonds raksta dzeju un sacer mūziku ar saviem vārdiem. Tiesa, muzikālās izpausmes plašākā sabiedrībā nav zināmas. Viņš nav drošs par to nozīmību un melodiju vērtību, tāpēc grasās apspriesties ar zinošo Andri Niklaviču, vai dziesmas ir ierakstu vērtas. Pagaidām tās nav uzticētas nevienam. Nu jau sakrājušās apmēram 15 dziesmas. Iekšējā balss Raimondam teic, ka ir forši. Viņš gan tūlīt piebilst, ka nekādas zināšanas mūzikas teorijā nav guvis. Melodijas, tostarp arī blūziskās, atnāk pašas. Gluži kā par sevi sacīja Juris Kulakovs – sākumā bija vārds, melodijas pēc tam.Raimonds ir bundzinieks grupā “Savējie” Kārķu pagastā. Tajā spēlē arī Aivars Siliņš, Guntars Krastiņš un Pēteris Jukāms. Šī grupa gan dažkārt pajūk, bet tad atkal savācas kopā.Sienas noklātas ar gleznāmJautāts par ģimeni, Raimonds atbild, ka sieva Ineta ir pedagoģe Sociālās korekcijas izglītības iestādē Naukšēnos. Viņa cenšas glābt “sliktās meitenes”, kurām vēl ir cerība izglābties un atgriezties normālā dzīvē. Vecākā meita Arita mācās kuģniecību un braukā pa tālām jūrām. Jaunākā – Sanita ir izlēmusi Rīgā apgūt frizieres profesiju. Raimonds uzsver, ka nebūt nav eņģelis. Dzīvē ir bijuši posmi, kad nācies cīnīties pret saviem netikumiem, no kuriem cietusi arī ģimene. Cerams, ka tas ir vēsturē.“Esmu tipisks šodienas latvietis. Tāpat kā daudziem man ir darbs, parādi un neatliekami maksājumu rēķini. Uz ārzemēm mani nevelk. No ģimenes mājas Kārķos tālāk par Valku doties nevēlos,” bilst Raimonds. Viņš atzīst, ka lauki, kur dzīvo arī mamma Ilze un tēvs Vilis, ir mīļi un tuvi.Nu jau vairākus gadus arī Ilze Brice glezno ar eļļu un, jo īpaši kā materiālu bildēm, ir iecienījusi plastilīnu. Viņai izdodas. Ir notikušas pirmās personālizstādes. Arī novada mākslinieku darbu izstādē viņa allaž redzama. Mājās vienas istabas sienas ir noklātas ar viņas gleznām. Otra istaba ir veltīta Raimonda vectēva profesionāla mākslinieka Harija Bērziņa darbiem, kurš dzīvoja un strādāja Valkā. Acīmredzot eksistē kāds mākslas gēns, kurš tiek nodots no paaudzes uz paaudzi.Gan noderēsReti kurš zina, ka Raimonds raksta dzeju. Pirmie saglabājušies dzejoļi ir datēti ar 1987. gadu. “Pēdējais tapa vakar un aizvakar. Pie tā gan vēl mazliet jāpiestrādā. Gadās, ka no darba dodos uz savu guļamvagonu – mikrorajonu, paceļu galvu un ieraugu tik interesantus, negaisu vēstošus mākoņus, ka gribas iziet caur tiem. Neliela piepūle un dzejolis gatavs. Galvenais ir labi un rosinoši iesākt,” sarunas laikā teic R. Bricis. Viņš nevar precīzi izskaidrot, kā rodas impulsi vārsmām, taču dažkārt palīdz taureņi vēderā. Parasti kāre rakstīt rodas, kad ir pavisam slikti vai ļoti labi. Viņš neizmet nedz veiksmīgos, nedz mazāk veiksmīgus dzejoļus. Gan noderēs.
Raimonds Bricis– ĢĒRBJOS.– BRUŅU KREKLS, BRUŅU BIKSES…– JO MAN AR DZĪVI SARUNĀTS IR TIKTIES…– 2012 –– EJU CAUR SLAVENO GLEZNU “PIRMS NEGAISA”…– EJU KĀ AUTORS, EJU KĀ TĒLS…– MEITEŅU KĀJAS MANU SKATIENU PIESAISTA…– TIKMĒR DRAUGA BRĀLIS KĻUVIS IR TĒVS..– EJU CAUR SLAVENO GLEZNU “PIE UPES”…– TĒLOJU AUTORU, TĒLOJU TĒLU…– EJU UN PRĀTOJU: RĀVIS LAI JUPIS…– VĒL VISU VAR PASPĒT, VĒL NAV PAR VĒLU…– EJU CAUR GLEZNU “DEVĪTAIS VILNIS”…– EJU KĀ MEISTARS, KĀ AIVAZOVSKIS…– JŪRA IR ĪSTA, NAV NEKĀ VILTUS…– IR, KA PAT PĒDAS JŪT KUĢA LAUSKAS…– EJU CAUR PURVĪŠA PĻAVĀM UN PALIEM…– EJU PA KUNDZIŅA MĀKOŅU MALĀM…– PAŅEMU ZIEDUS NO KLUSAJĀM DABĀM…– SNIEDZU TEV. PAŠAM KLĀTESOT VIRTUĀLAM…– 2012 –– KRŪTĪS UN DEBESĪS– KLUSUMS PIRMS VĒTRAS– ZIBENS PĒC BRĪŽA SPERS– DZISUŠĀS RĒTĀS…– VĒJŠ SAGRIEZĪS VIRPULĪ– PRIEKU UN BĒDAS– ES PALIKŠU PĒDĒJAIS– SLĒPT NEDARBU PĒDAS…– 2009 –– ES GAIDĪJU KRĪTOŠU ZVAIGZNI…– NO OZOLA NOKRITA ZĪLE…– SUNIM NO MUTES IZKRITA KAULS…– KRITA NOŠAUTA MEŽA PĪLE…– TĒVS AIZMIGA LASOT…– NO ROKĀM AVĪZE KRITA…– TĀ PALIKS UZ KRŪTĪM…– LĪDZ PAŠAM RĪTAM…– ES GAIDĪJU ZVAIGZNI KRĪTAM…– NOKRITA TINTES PILIENS UZ LAPAS…– KOKU ZARI VĒJĀ KRITA UZ TAKAS…– ŠOREIZ ĀBOLS NO ĀBELES NOKRITA TĀLĀK… STARPBRĪDIS…– MANA ZVAIGZNE KRITĪS VĒLĀK…– 2009 –
Viedokļi
Marika Svīķe, dzejniece:- Ļoti, ļoti talantīgs cilvēks. Ir liela Dieva svētība, ja vienā cilvēkā ir tik daudz talantu un vēl visam pāri pozitīva un labestīga attieksme pret pasauli vispār. Raimonds nav lepns, reizēm pat pārlieku pieticīgs. Viņam vajadzētu strādāt tikai radošo darbu. Bēdīgi, taču ne reti radošā un praktiskā, reālā pasaule ir diskomfortā. Mana lielākā vēlme ir ieraudzīt viņa grāmatu.
Anita Anitīna, dzejniece:* * * – Dziļi ievilkta elpa… Daži vārdi, kas pasaka daudz, bet vēl vairāk nepasaka… – Daudzpunkti…Kā vēl neieta taka, bet domas jau skrien virzienā norādītā vai tādā, kā pašām gribas… Un katrā rindiņā – Dzīve… Gluži kā upe plūst – it kā mierīga…līkumā strauja… Bet nojausma mostas – devītais vilnis BŪS!… Un atkal – dziļi ievilkta elpa… daži vārdi… un taka. Vai varbūt ceļš?… Pieskaros dvēselei Tavai – Putnēns… Mazs putnēns mazliet nobijies, mazliet nosalis, bet droši uz plaukstas sēž… – Dziļi ievilkta elpa un Ceļš… (pēc Raimonda Briča rokrakstā rakstītas dzejas izlasīšanas)
