Rīt klāt Lielā piektdiena – citāda un īpaša gada 365 dienu garajā kreļļu virtenē. Kas Lielajā piektdienā dzimuši, tie var redzēt garus. Lielajā piektdienā no rīta jāmazgājas uz austrumiem tekošā ūdenī, tad visu gadu būs vesels. Tautas ticējumi par šo dienu, dēvētu arī par Lielo piektu, savulaik biruši kā no pārpilnības raga. Šodien sabiedrībā ir cita attieksme, jo Lielajā piektdienā centrālā vēsts ir Kristus ciešanas un nāve pie krusta. Šī diena nav ciemošanās, strādāšanas un izklaidēšanās laiks. Nav viegli latvietim ne pirms Lieldienām, ne Ziemassvētkiem, jo dziļi gēnos dus no paaudzes paaudzē nodotais senču pagānisms un ciešā sasaiste ar dabu, kad Lieldienas ir pavasara saulgrieži. Mūsdienu pasaulē Lieldienas daudzviet uz zemeslodes simbolizē Jēzus Kristus ciešanas un Augšāmcelšanos. Lielās piektdienas dievkalpojuma liturģijā draudze godina krustu, apliecinot, ka tas cilvēkiem atnesis grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību un mieru. Tā nu sanācis juku laiks. Ēdam šokolādes zaķus un vārītas olas, Lieldienās šūpojamies, lai vasarā nekož odi. Pa vidu aizejam uz baznīcu, lai prāts kļūst svētsvinīgāks. Noslēgumā apjukusī dvēsele diskomfortā taujā: kas notiek, kam par godu svētki? Bet vēsts jau Lieldienās ir viena. Šis ir pārejas laiks no tumsas uz gaismu, no nāves uz dzīvību, un savas nozīmības dēļ acīmredzot enerģētiski ir ļoti piesātināts. Tālab radušies tik daudzi tautas ticējumi. Lieldienas ir arī lielākie svētki Baznīcas gadā. Tāds īpašs laiks, zem ārišķības paslēpies.
