Smitlenietis virsleitnants Aigars Savickis kļūst par pirmo ārzemju instruktoru Norvēģijas Nacionālajā gvardē.
Smitlenietis virsleitnants Aigars Savickis kļūst par pirmo ārzemju instruktoru Norvēģijas Nacionālajā gvardē
Pirmais un pagaidām vienīgais ārzemju instruktors Norvēģijas Nacionālajā gvardē “Heimevernet”. Šo pagodinājumu izpelnījies smiltenietis virsleitnants Aigars Savickis — zemessardzes 22. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotas komandieris.
Aigars Norvēģijā iepriekš mācījās pats, turklāt divreiz. Viņš izgāja divus ziemas izdzīvošanas kursus: pamata un padziļināto.
Uz šā gada apmācībām latvieti uzaicināja jau instruktora statusā, lai viņš mācītu citus, kā izdzīvot kalnos ziemā, pārbaudīt sevi ekstremālos apstākļos un noteikt robežu savai fiziskajai un psiholoģiskajai izturībai.
Pat divi smiltenieši, — tas ir unikāli
Norvēģi ielūdza ārzemju instruktorus apmācīt kursantus pirmo gadu. Viņi izvēlējās latvieti A. Savicki, vēl vienu latvieti, arī smiltenieti kapteini Jāni Leiti (J. Leitis ir 22. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandieris) un vienu lietuvieti. J. Leitis tobrīd atradās miera uzturēšanas misijā Kosovā, lietuvietis bija saslimis, tāpēc aizbrauca tikai Aigars.
Tas ir unikāls fakts, ka par pirmajiem ārzemju instruktoriem uzaicināti pat divi smiltenieši, viņš uzsver. “Iepriekš domāju, ka vairāk nebraukšu uz Norvēģiju un nesalšu. Taču šī bija iespēja, kura jāizmanto.”
Ievadīdams savas grupas četrus latviešu zemessargus un piecus serbu militāros policistus ziemas izdzīvošanas pamatkursa teorijā un praksē, Aigars mācījās arī pats. Grupā galvenā militārpersona bija norvēģu kapteinis. Latvietis bija viņa palīgs. “Būdams instruktors, uz vairākām lietām skatījos citādāk nekā tad, ka biju kursants. Un zināmā mērā mācījos līdzi pats to, ko iepriekš biju palaidis garām. Tas bija vērtīgi.”
350 kilometru uz ziemeļiem no Norvēģijas galvaspilsētas Oslo atrodas kalnu kūrortpilsēta Dombasa. Šajā pilsētā un tās apkārtnē notika norvēģu Nacionālās gvardes rīkotās mācības ziemas izdzīvošanā. Šogad tajās piedalījās kursanti no Baltijas valstīm, Serbijas, Maķedonijas, Horvātijas, Rumānijas un Slovākijas.
Baltijas valstu zemessargi ziemas izdzīvošanas kursos mācās septiņus gadus. Mācībām kopumā ir daudz ilgāka vēsture. Tās notiek jau 30 gadu.
Galvenais — iemācīties rakt sniegā alas
“Sākumā nedaudz uztraucos,” kursantu apmācību atceras Aigars, “jo līdz šim man nebija instruktora pieredzes ziemas izdzīvošanā, turklāt vēl ārzemēs. Taču izdevās labi. Norvēģi bija apmierināti ar manu darbību. Centos, cik varēju.”
Visu, ko nācās piedzīvot kursantiem ziemas izdzīvošanas pamatkursā, darīja arī instruktors. Norvēģi ir pārliecināti, ka labs ir tas komandieris, kurš ne tikai stāsta, bet arī rāda ar savu piemēru.
Pirmajā nedēļā kursanti iepazina norvēģu militāro ekipējumu, apguva slēpošanas iemaņas, mācījās celt telti, iedegt prīmusu un tikt galā ar citiem elementiem, kas būs nepieciešami, izdzīvojot kalnos.
Par interesantāko nodarbību posmu Aigars atzīst kalnos pavadītās piecas dienas un četras naktis. Kursanti pārvietojās pa sniega tuksnesi un kalniem ar slēpēm, ar 50 kilogramu smagu mugursomu plecos katrs un piedevām uz maiņām vilka trīs ragavas ar teltīm un citu vajadzīgo aprīkojumu. Turklāt cilvēks, kurš slēpoja pa priekšu, dzina sniegā sliedes. Galvenais uzdevums kalnos pavadītajā laikā — mācīties rakt sniegā alas, kurās pašiem racējiem jeb kursantiem jānakšņo.
“Kopumā tā patiesi bija izdzīvošana ekstremālos apstākļos, kuros ļoti labi varēja redzēt, kas ir kas,” psiholoģiskās sagatavotības nozīmi uzsver Aigars.
Dažiem sākās nervu krīze
Cilvēki bija tik pārguruši slēpju pārgājienā, ka krita ar seju sniegā un vēlāk bez komandas biedru palīdzības nevarēja piecelties. Smagā mugursoma spieda uz leju. “Daudziem tas bija grūts pārbaudījums. Dažiem sākās nervu krīze, kad šķiet — vairāk nevar, un viss. Ekstremālos apstākļos ļoti svarīga ir psiholoģiskā sagatavotība, tas, kas tev ir galvā. Tas attiecas uz jebkuriem izdzīvošanas apstākļiem. Galvenās ir tavas domas, tas, kā tu esi noskaņots,” māca Aigars.
Izdzīvošanas apstākļos visiem jāstrādā kā komandai, jāpalīdz cits citam. Ja cilvēks ir viens pats un ekstremālos apstākļos nespēj pārvarēt savu vājumu, viņš aizies bojā.
“Norvēģijā kalnos katru gadu ir diezgan daudz bojāgājušo. Tur ļoti strauji mainās laiks. Pēkšņi no nekā sākas sniega vētra. Slēpotāji vieglos kostīmos aizslēpo kalnos un tā arī neatgriežas,” par uzzināto stāsta smiltenietis.
Kursantiem šogad paveicās. Kalnos bija salīdzinoši silts laiks, mīnus pieci līdz mīnus 10 grādu.
Siltāk un ērtāk nekā teltī
Kalnos teltīs nakšņoja tikai pirmajā naktī. Trīs naktis gulēja sniegā, katru reizi — citāda veida alā.
Vispirms kursanti rakās nogāzē aptuveni trīs metru dziļumā un 1,80 metru augstumā. Ala sniegā jābūvē arkveidā, lai neiegrūtu virs galvas esošais trīs līdz četrus metrus biezais sniega valnis. Lai ieraktos cietajā sniegā, cilvēki strādāja maiņās gandrīz sešas stundas. Aigars stāsta, ka tādā alā ir jauki, siltāk nekā teltī. Nejūt vēju.
Otrajā vakarā kursanti sniegā raka aptuveni divus metrus dziļu bedri ar pēc iespējas šaurāku augšpusi, lai var uzlikt jumtu no sniega blokiem. Guļvietas ierīkoja alas sānos. Arī tādā sniega alā esot ērti un silti.
Pēdējā naktī uzdevums bija stundas laikā izrakt sniegā aptuveni 1,50 metru dziļu ātrās patveršanās vietu. Tāda noder, ja kalnos strauji uz slikto pusi mainās laiks, sāk pūst vējš un vajag pēc iespējas ātrāk kaut kur paslēpties.
Obligāts nosacījums ziemas izdzīvošanas apstākļos ir dzert daudz ūdens, lai atjaunotu fiziskās slodzes laikā patērēto šķidrumu. Kursanti katru vakaru uz prīmusa kausēja sniegu. Līdzi dotā pārtika jau bija safasēta dienas devās, ar intensīvai slodzei vajadzīgu aprēķinātu kaloriju daudzumu.
Uzrauga, vai nav apsaldējumu
Aigars jau iepriekš kursos iemācījās to, cik svarīga nozīme lielas fiziskas slodzes gadījumā ir piemērotam apģērbam. Tāpēc, uzsākot kustēties, jau pēc pirmajām 10 līdz 15 minūtēm ir tehniskā pauze. Tās laikā tiek novilktas liekās drēbes, lai nesasvīstu. Tiek atvilkti visi iespējamie rāvējslēdzēji, lai būtu labāka asins cirkulācija un ķermeņa ventilācija. Lieki svīstot, organisms zaudē zelta vērto šķidrumu. Turklāt, jo vairāk līst sviedri, jo vairāk nāksies drebināties apstāšanās laikā. Turpmākajā kalnu pārgājienā 10 minūšu apstāšanās sekoja ik pēc 50 minūšu ilgas slēpošanas. Cits citu uzraudzīja, vai uz sejas nav manāmas apsaldēšanās pazīmes. Katru vakaru instruktors pārbaudīja, vai kursantiem nav apsalušas rokas vai kājas.
Aigars stāsta, ka padziļinātajā kursā kāds lietuvietis apsaldēja pirkstus. Apsaldējumi neesot bijuši smagi, taču apmācības cietušais pārtraucis drošības apsvērumu dēļ.
Kalnos jāuzmanās no muskusvēršiem
Vai Norvēģijas kalnos līdztekus salam jāuzmanās arī no plēsīgiem zvēriem? Aigars teic, ka ne. Tomēr piesardzīgiem jābūt, ja ierauga muskusvēršu baru. Kalni pie Dombasas esot vienīgā vieta Norvēģijā, kur mīt aptuveni 200 dzīvnieku lielā muskusvēršu populācija. Atšķirībā no iepriekšējās ziemas šogad Aigars viņus neredzēja. Šie aizsargājamie dzīvnieki varot uzbrukt cilvēkam, ja viņus aizkaitina vai pieiet klāt pārāk tuvu.
Kalnu etapā kursantus gaidīja vēl citi pārbaudījumi: orientēšanās naktī un mācības, kā glābt lavīnā apraktus cilvēkus un pašiem izsargāties no sniega nogruvumiem.
Orientēšanās kalnos prasa lielu precizitāti, piebilst smiltenietis. Tur nav Latvijas dabā ierasto orientieru. Ir tikai kalni. Virziens jānosaka precīzi pēc azimuta.
Apmācību kursu noslēdza nodarbības taktikā. Kursanti zem klajas debess iekārtoja un nomaskēja divas patruļbāzes un meklēja pretinieka novērošanas posteni.
Aigaram par savu pirmo ārzemju instruktora darba pieredzi palikušas saņemtās veltes: mugursoma ar Norvēģijas Nacionālās gvardes emblēmu un dokumentu mape. Ir arī balva (karšu ieliekamais) par uzvaru slēpošanas sacensības ar militārajām slēpēm un militārajām formām. Astoņu kilometru distancē kalnu apvidū visas trīs godalgotās vietas esot “paņēmuši” latvieši.
