Mūsdienu mobilajā pasaulē nav brīnums, ja latviete apprecas ar grieķi un apmetas uz dzīvi Francijā. Šobrīd nav vienota regulējuma Eiropas līmenī, pēc kādiem likumiem šķirt laulību, ja tā noslēgta starp dažādu valstu iedzīvotājiem. Loģiski būtu, ja šķirtos tur, kur precējās, taču rīcība laulības šķiršanas gadījumā ne vienmēr ir vēsa prāta diktēta, spriež Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece stratēģijas jautājumos Inga Skujiņa un pastāsta, ka tiek gatavota ES regula šai jomai. Līdzīgi kā citas regulas, kas Eiropu cenšas vienot prasībās un attieksmē, arī šajā būtu ievērots princips “visi var visu”, proti, jau minēto latvieti un grieķi varētu šķirt turpat Francijas tiesā, piemēram, pēc Latvijas likumiem, ja tiesa saskatītu pamatu piemērot Latvijas likumu. Tas gan nozīmē arī to, ka Latvijas tiesai būtu jābūt gatavai šķirt citu ES pilsoņu laulību pēc kādas no dalībvalsts likumiem. Savukārt 2013. gadā tiks pārskatīta regula, kas garantē bērnam vienādas saskarsmes iespējas ar abiem vecākiem. Pārāk bieži dzīvē iznāk sastapties ar to, kas saucas civiltiesiskā nolaupīšana, turklāt ne jau tikai Latvijā. Slīcēju problēma ir slīcēju rokāsRegula kādā jomā cenšas vienādot tiesības dažādu valstu pilsoņiem – lai kāds būtiski neciestu tikai tamdēļ, ka izvēlējies “ne to ES valsti”. Tikai tiesas kompetence ir izvērtēt, vai ir pietiekams pamats laulības šķiršanai, ko darīt ar mantu, kā “sadalīt bērnus”, taču regula ir pirmais solis – pēc kādiem principiem izvēlas likumu rāmi. Latvija iesaistījusies tās izstrādē līdz ar 14 citām valstīm, lai viss netiktu nolemts bez mūsu piedalīšanās.Šobrīd tā ir šo cilvēku pašu problēma – kā un kur viņi tiks ar laulības šķiršanu galā, atzīst I. Skujiņa, piebilstot, ka pilnīgi “no gaisa grābt” valsti, kur šķirties, arī nevar. To, kurā valstī, kā un kas var šķirt laulību, nosaka nacionālā likumdošana. Šķiršanas prakse ES valstīs esot ļoti dažāda. Liberālākās šajos jautājumos esot Skandināvijas valstis, kamēr konservatīvākās – Īrija, Malta – piedāvājot tādus nosacījumus, pēc kuriem laulību esot teju vai neiespējami šķirt. Līdz ar to, piemēram, Zviedrija negrib pasliktināt savu pilsoņu statusu, savukārt Īrija aizstāv savas vērtības.Vēl viens izaicinājums – ko darīt Latvijas tiesai, ja Latvijā kā savā dzīvesvietā laulību grib šķirt viendzimuma pāris, kas gluži likumīgi laulājies Nīderlandē? Ir tiesības nepiemērot tās valsts likumu, kas nav saderīgs ar mūsu valsts konstitucionālajām vērtībām, skaidro I. Skujiņa. Piemēram, legālas viendzimuma laulības partnerim nav mantošanas tiesību Latvijā, taču situācija mainīšoties arī šajā jomā turpmākajos piecos gados.Pēcteči un mantiniekiVeca padomju laika anekdote vēsta – ja tev mantas nav, ir pēcnācēji. Ja manta ir, tātad ir arī mantinieki. Turklāt mantojums tieši tāpat var nepazīt robežas – vienam var būt gan namiņš Latvijā, gan vasarnīca Spānijā un kopmītne strādniekiem Īrijā, kas kādu dienu pārtop mantojumā. “Šobrīd tas ir ļoti komplicēts pasākums. Par to mantojuma daļu, kas ir Latvijā, dokumentus kārto Latvijā, tad visu no jauna tajā valstī, kur vēl kaut kas ir, tad atkal no jauna trešajā,” skaidro I. Skujiņa. Turklāt problēmas ir tad, ja valstu likumi, piemēram, atšķirīgi definē neatraidāmo mantinieku loku. Iecerētā regula sola vienotu dokumentu: ja testamentā nebūs norādīts, pēc kuras valsts likumiem manta dalāma, pie notāra varēs saņemt mantojuma apliecību, ko uzrādīt visās valstīs. Rakstot testamentu, var arī norādīt, kuras valsts likumus piemērot, taču izvēlei ir ierobežojumi. Pirms rīkoties, vērts padomāt“Vecāki šķiras un nevar vienoties. Viens no vecākiem paņem bērnu un dodas uz savu valsti, jo uzskata, ka paņēmis to, kas viņam pieder. No tiesiskā viedokļa – bērns ir nolaupīts,” skaidro I. Skujiņa. Tieši tāpat nedrīkst doties ar bērnu brīvdienās uz citu valsti, nesaskaņojot to ar otru no vecākiem. Turklāt “Bērnu regula” attiecas tieši uz vecākiem, ne laulātajiem – attiecību juridiskais statuss šajā gadījumā nav izšķirošs.Vispirms jāvienojas par attiecību likumīgu izbeigšanu, par to, kur un ar ko turpmāk dzīvos bērni, kā tiks nodrošinātas vienādas saskarsmes tiesības abiem vecākiem. Taču emocionāli nokaitētā gaisotnē visbiežāk sievietes ir tās, kuras bērnu uztver kā tikai savu īpašumu un “dodas mājup uz Latviju pie mammas”. I. Skujiņa uzsver – 99 procentos gadījumu tiesa to nosauks par bērna nolaupīšanu, ja tēvs savā valstī vērsīsies tiesā. Ja atsūta šādu spriedumu, Latvijai tas jāpilda, bērns jānogādā atpakaļ. Nereti ir gadījumi, kad divu dalībvalstu tiesas sāk apmainīties viedokļiem, traktējumiem, bet situācija “stāv uz vietas” atšķirībā no bērna, kurš aug. I. Skujiņa min gadījumu, kad bērns valstī nodzīvojis jau piecus gadus, lai arī nelegāli ievests, – viņš ir iedzīvojies, dzīve turpinās. Ko darīt? Viens no regulas punktiem paredz: izskatot prasību, ko iesniedzis viens no vecākiem, uzklausīt bērnu un otru no vecākiem. Taču to nevar izdarīt, ja viņi ir aizbraukuši no valsts. Lai cik grūti tas nebūtu, ģimenes lietas vajadzētu sakārtot juridiski un sistemātiski, nevis impulsīvas rīcības rezultātā iedzīvoties ilgā, starptautiskā tiesvedībā.Latvija esot izmantojusi arī ārkārtas un ekstremālus līdzekļus, pat sūdzēta cita dalībvalsts tiesā, taču risinājuma pagaidām neesot. Tāpēc Eiropas līmenī atzīts, ka regula jāpārskata.
