Valkā praktizējošā veterinārārste Ingrīda Vilne noņem cepuri tādu cilvēku priekšā, kuri dod patvērumu dzīvniekiem no patversmes.
Valkā praktizējošā veterinārārste Ingrīda Vilne noņem cepuri tādu cilvēku priekšā, kuri dod patvērumu dzīvniekiem no patversmes. Ingrīda ir dzirdējusi neskaitāmus skaistus stāstus par patversmes suņu un cilvēku attiecībām.
“Lielākā daļa ļaužu domā, ka dzīvniekiem nav dvēseles, bet viņi ļoti labi saprot, kur dzīvojuši, tāpēc līdz par nāves stundai ir bezgala pateicīgi un uzticīgi savam glābējam,” uzskata veterinārārste. Viņas praksē reti ir gadījumi, kad savstarpējā sapratne nav izveidojusies.
Ingrīda ir pārliecinājusies, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kuriem dzīvnieki paši līp klāt. Tāda ir arī viņa pati un vairāki viņas kolēģi un paziņas. Ingrīdai pašai nav nācies dot mājas patversmes dzīvniekam, bet viņa tās ir atradusi daudziem bēdubrāļiem. Ārste nevar paiet garām nevienam pamestam sunim vai kaķim. Viņa tos atveseļo, pabaro un sameklē mājas. Ingrīdai pašai mājās dzīvo milzīgs Vidusāzijas suns un divi kaķi. Viņiem pašiem esot savs kolektīvs, kurā nevienam citam vietas vairs neatradīšoties. Ingrīda vairākkārt pārliecinājusies, ka mājdzīvnieki ir greizsirdīgi.
Veterinārārste ir gandarīta, ka arvien vairāk pašvaldību izprot dzīvnieku patversmju nepieciešamību un lietderību. Tās visas darbojas ar mērķi agrāk vai vēlāk pamestajiem mazajiem brāļiem atrast mājas.
“Būtu labi, ja mūsu sabiedrībā nevajadzētu patversmes, bet dzīves realitāte ir tāda, kāda nu tā ir. Cilvēks kā nevajadzīgu lietu no mājas var izmest arī dzīvu radību,” secina Ingrīda.
