Vēlos teātrī izrādes laikā baudīt emocionālo līdzpārdzīvojumu, savukārt mājās dodoties, – just pārdomu pēcgaršu, rosinājumu uzzināt ko vairāk par redzēto, apspēlēto tēmu, raisīto noskaņu. Nacionālā teātra jauniestudējums daudzējādā ziņā apmierināja manas vēlmes.
Kad skatuves dzīvi Nacionālajā teātrī sāka Vladimira Nabokova darba «Smiekli tumsā» varoņi, Dailē notika šā autora sacerējuma «Lolita» pēdējā izrāde. Abu iestudējumu režisors ir Dž.Dž.Džilindžers.
Skatoties izrādi «Smiekli tumsā», sākumā neviļus pārņem izjūta – Dailē iestudētā «Lolita» turpinās. Trūkst vienīgi jēriņa, šūpuļtīkla, toties ir pletnīte, roku dzelži, citi amizanti atribūti. Izrādes noskaņā izteikti jūtams režisora rokraksts, to nosaka literārais pirmavots – V.Nabokova 1936. gadā sarakstītais romāns «Camera obscura». Tāpat kā 1955. gadā tapušajā darbā «Lolita», arī te galveno mīlnieku pāri veido kungs gados – Bruno Krečmars – un jauna meitene Magda.
Žanra apzīmējums – kutelīgā melodrāma – ir ļoti trāpīgs. Erotizēta spēlēšanās, sākusies lugas pirmajās ainās, vijas cauri visai izrādei. Kaķa, precīzāk, nekaunīgas kaķenes, lomā ir Magda, pelīte, ar kuru tā spēlējas, – profesors Krečmars. Negaidītajā finālā – neliels apmulsums, vai notikušā ir žēl?
Viena no izrādes veiksmēm ir režisora spēja uzburt viegli draisku gaisotni – ģimenes dzīves izjukšana, jaunas kaislības, to traģiskie pavērsieni – viss notiek rotaļīgi, amizanti. Tam pievienoti iespaidīgi muzikālie efekti, atraktīvā Kristapa Skultes scenogrāfija. Izrāde izskan traģiski, vajadzētu varbūt raudāt, bet ir bezbēdīga, apmulsuma pilna noskaņa. Tomēr uz skatuves notiekošais nav palicis bezpersonisks.
Pārsteidzošākā ir Evija Skulte, kura savos 34 gados ticami iejutusies 18 gadu vecas meitenes lomā. Vienaldzīgu neatstāj Ivara Pugas veikums Krečmara lomā. Izrādē viņš izdzīvo spilgtu dažādu izjūtu gammu, ir daudzveidīgs ārējā veidolā, emocionālajās izpausmēs. Jācer, līdzās fizisko dotumu demonstrēšanai emocionāli dziļāks kļūs Jāņa Āmaņa tēlotais Magdas mīļākais Roberts Horns.
