Ierodoties Valkā 1976. gadā no Jelgavas, mani pārsteidza aktīvā mūzikas dzīve pilsētā.
Ierodoties Valkā 1976. gadā no Jelgavas, mani pārsteidza aktīvā mūzikas dzīve pilsētā. Tolaik Valka un Valga vietējo saprašanā bija viena pilsēta. Ja Jelgavas dzīves periodā priecājos par grupu “Salve” un jo īpaši par virtuozo bundzinieku Aleksandru Akimovu, tad Valkā kļuvu par grupas “Atlanti” fanu. Diemžēl ar viņiem personīgi neiepazinos. Grupa itin drīz aizbrauca uz Igaunijas galvaspilsētu Tallinu, bet piecdesmitgadniekiem tā joprojām ir spilgtā atmiņā.
Tā laika mūzikas dzīves aculieciniece un aktīvāko mūziķu draudzene un tuva paziņa ir Tamāra Harka, tolaik Paramonova. Viņa ir dzimusi Valkā, dzīvojusi meliorācijas mikrorajonā, ko tagad vietējie krievu iedzīvotāji mēdz dēvēt par Čečeniju. “Blaumaņa ielā atradās padomju armijas karaspēka bāze. Dzīvoju tai blakus. Turpat līdzās barakās dzīvoja virsnieki. Mani pārsteidza, cik viņi bija izglītoti, daudzās ģimenēs spēlēja klavieres, bērni apmeklēja mūzikas skolu, turklāt lielākā daļa bija teicamnieki. Netālu no armijas celtnieku daļas, kur tagad ir dīķis, bija iekārtota slidotava. Tagad redzamie slaidie bērzi tika stādīti tolaik, kad biju apmēram septiņus gadus veca. Draudzējos tikai ar šiem virsnieku bērniem. Kopā ar viņiem gāju skatīties kinofilmas. Bērni allaž sēdēja pirmajā rindā. Armijas daļā dienēja dažādu tautību cilvēki. Daudzi apprecējās un palika Valkā, un dzīvo te vēl šobaltdien,” atceras T. Harka.
Pēc melnās joslas vienmēr nāk baltā
Aiz dzelzceļa sliedēm šai armijas daļai piederēja cūku audzēšanas komplekss. Savukārt blakus tam armijas vajadzībām bija liels pagrabs. Tajā bērniem bijis ļoti interesanti vērot, kā kareivji pārvieto siļķu un eļļas mucas, kāpostu un kartupeļu kalnus. Līdzās šim pagrabam bija liela ēdnīca. Bērna prātā tas viss atstājis neizdzēšamas atmiņas. Tamāra ļoti vēlējās mācīties mūzikas skolā un līdzināties šiem izglītotajiem virsnieku bērniem, bet viņas mamma bija neizglītots lauku cilvēks un bija pārliecināta, ka šādas mūzikas izklaides nevienam nav vajadzīgas. Vēl atmiņā palikusi stingrā armijas disciplīna. Tieši tā nodrošinājusi šīs vides cilvēku izglītošanos un tolaik pieņemamo dzīves līmeni.
Tamāras beidzamā darba vieta bija “Almiā”, kur viņa strādāja par apkopēju, saņemot nedaudz vairāk par 100 latiem mēnesī. T. Harka ir mācīta prečzine un cer dabūt darbu topošajā lielveikalā Ausekļa ielas mikrorajonā. Viņa ilgu laiku nostrādāja sagādes kantorī “Nagliņās” par noliktavas pārzini, vien pēdējos 10 gadus neveicoties ar laba darba atrašanu. Viņa ir pieredzējusi un tic, ka pēc melnās dzīves svītras allaž nāk gaišā. Ir piedzīvoti ļoti grūti divi gadi, kad ziemas mēnešos pat ēdiena trūcis, jo dēlam skolā nepieciešamais allaž bijis nozīmīgāks. Šajā periodā izmantoti pat visneizdevīgākie sīku darbu piedāvājumi dažu latu nopelnīšanai.
Pirmie profesionāļi — grupa “Atlanti”
T. Harkai ir labas atmiņas par 60. un 70. gadiem Valkā. “Pilsētā bija neiedomājami daudz ceriņu un jasmīnu. Nevar izstāstīt tās sajūtas ejot pa pilsētu, kad tie ziedēja. Diemžēl tagad Valku vairs nevar saukt par ceriņu pilsētu,” atmiņās gremdējas Tamāra.
Visskaistākās atmiņas viņai saistās ar tolaik populārākajiem vietējiem mūziķiem. “Kad man bija 17 – 18 gadu, ļoti sekoju līdzi vietējām mūzikas aktivitātēm. Valkā dibinājās pirmie vokāli instrumentālie ansambļi. Te visiecienītākā bija “The Beatles” mūzika. Katrā jauniešu tikšanās vietā skanēja “Yesterday”. Pirmo ansambli pilsētā izveidoja Valkas 2. vidusskolas jaunieši Leonīds Kravcovs, Viktors Sūna, Jurijs Barss, Vladimirs Smirnovs, Valērijs Ivanovs un Vadims Vasiļjevs. Pirmais grupas hits bija “Es satiku meiteni. Kad viņa smējās, tad saulīte spīdēja; kad viņa raudāja, tad lietus lija…”. Savi talanti atradās arī Valgā: Jurijs Smirnovs, Sergejs Vauļins un citi,” atceras Tamāra. Puiši bija bez muzikālās izglītības, tātad autodidakti, tomēr spēlēja deju vakaros gan Valkā, gan Valgā. Tolaik starp pilsētām robežas nebija. Valgā izveidojās ļoti populārs ansamblis “Atlanti”. Tie bija pirmie profesionāļi, jo puiši regulāri spēlēja ne tikai ballēs, bet arī restorānā “Koit”. Grupu vadīja muzikāli izglītots puisis Riho Lilje. Viņš aizrāvās ne tikai ar rokmūziku, bet labprāt klausījās arī Mocartu, Bahu un citus klasiķus. Riho māte spēlēja klavieres restorānā “Vidzeme” Valkā. Vecākais brālis Pēteris Lilje Igaunijā bija slavens diriģents, taču viņa mūžs ātri aprāvās.
Riho izdevās nodibināt ansambļus ne tikai Valkā un Valgā, bet arī Tartu. Tajā dziedāja Igaunijā pazīstamā džeza vokāliste Silvija Vraita. “Tā ir manas paaudzes mūzika, un varu apgalvot, ka tolaik fanu bija ne mazāk kā pašlaik “Bumerangam”,” pārliecināta Tamāra. Viņa zina, ka Riho šogad kļūs 50 gadus vecs, taču mūziķa dzīvesvieta nav zināma.
Valkai bija savs Džimijs Hendrikss
Pirmais talantīgais bundzinieks Valkā bija Vladimirs Smirnovs. Viņa talantu savulaik novērtēja Raimonds Pauls, uzaicinot spēlēt savā ansamblī. Pēc tam Vladimirs pārcēlās uz dzīvi Amerikā un turpināja muzicēt. Viņš diezgan bieži apciemoja māmiņu Valkā, Rīgas ielā netālu no kapiem. Otrs izcils bundzinieks bija Valērijs Ivanovs, gara auguma puisis ar neticami kupliem, melniem un čirkainiem matiem, kuru dēļ tika iesaukts par Džimiju Hendriksu — leģendāro ģitārspēles virtuozu ASV. Vizuālā līdzība patiešām ir.
Valērijs bungu spēli apguva pašmācības ceļā. Muzikālo karjeru viņš iesāka “Atlantos”, bet pēc tam aizgāja uz “Opus” un “Modo” pie Raimonda Paula. Tolaik bija vokālistes Mirdzas Zīveres ziedu laiks. Arī Valērijs, tāpat kā Vladimirs, nokļuva Amerikā, kur turpināja spēlēt bungas. Valērija mamma Vera Ivanova dzīvoja Valkā, Merķeļa ielā, bet tagad ir pārcēlusies uz Rīgu pie meitas.
Rokmūziķus ieskaita disidentos
Interesanti, ka par talantīgo ansambli “Atlanti” Valkā savulaik stāstīja pat radio “Amerikas Balss”. Tolaik bija Brežņeva laiks un vietējie rokmūziķi tika uzskatīti par disidentiem gluži tāpat kā Krievijā grupa “Mašina vremeņi” ar Andreju Makareviču priekšgalā.
“Valcēnieši tolaik skrēja uz baļļukiem un koncertiem Valgā, savukārt valdzēnieši apmeklēja Valku. Jaunieši iemīlējās un precējās bez jelkādiem kompleksiem. Visskaistākais pāris dejās tolaik bija Niedru ģimene. No viņiem daudz neatpalika Ontensoni. Allaž īpašu uzmanību piesaistīja modelētāja Skaidrīte Tarkšs,” atceras Tamāra. Tieši viņai bija veltīts tā laika hits par saulīti un lietu. Tamāra uzsver, ka viņas dzīve patiešām pagājusi raibi — dažbrīd smaidījusi kā saulīte un dažbrīd raudājusi kā lietus. Viņa joprojām atceras tā laika balles un sajūsminās par “Atlantu” koncertiem. Uz tiem ieradušās pat fanu grupas no Rīgas. Tas nav aizmirstami.
